Interesanti, bet tēma izraisīja interesi, tāpēc, par spīti nogurumam un sāpošam kaklam, turpināšu.
Vienības brauciens tiek organizēts katru gadu. Patiesībā braucieni ir trīs - šosejas, kalnu un tautas (arī pa šoseju), kuru garums ir attiecīgi 102, 42 un 37 km.
Sīkāk par pasākumu var uzzināt saitēs https://velo.lv/?nwID=146 un https://velo.lv/?bsID=2&sacID=43&isGR=0. Oficiālā mājaslapa, kā jau parasti Latvijā, ir viduvēja, un puses informācijas krievu valodā nav, tikai latviski.
Dalības maksa nav liela - 6 Ls iepriekš vai 8,10,12 vēlāk. Pašā sacensību dienā maksā 20. Bet šogad, reģistrējoties, deva kuponu 10 Ls atlaidei pirkumiem Trek (Veloserviss) veikalos. Proti, es samaksāju 12, bet 10 latus ietaupīju, jo vienalga mainīju rumbu Daugavpils "Trekā".
Panks nereģistrējās, aizbildinoties ar to, ka viņš ir nabags, skopulis un cūka pret vienību esot dārgi. Lai jūs varētu gūt pareizu priekšstatu par viņa raksturu:
Es samaksāju 12, saņēmu atlaidi par 10, t.i., faktiski samaksāju 2 Ls.
Savukārt organizatori nodrošina
1. Numuru ar elektronisko čipu (rādījumi tiek nolasīti automātiski). Numurs ir vienreizējs, to var paņemt par piemiņu.
2. Aploksni ar karti un citiem papīriem.
3. Smuku medaļu un diplomu ar laiku un vietu finišējušajiem.
4. Putru ar ievārījumu pēc finiša, mazu šokolādīti pirms starta, banānus distances laikā, ūdeni cik lien jebkurā laikā.
5. Švaku, bet tomēr mājaslapu ar informāciju, kā arī iespēju uzzināt visu pa telefonu un uz vietas (piemēram, Trek veikalos).
6. Tiesāšanu, tualetes, trases norobežošanu un sētas, policiju, ārstus, un daudz ko citu tādā garā. LDz palaida papildu vilcienus, starp citu (taču viņi bija galvenais sponsors).
Vadoties pēc iepriekš minētā, varat gūt priekšstatu arī par mērogu. Lai labāk varētu iztēloties, teikšu, ka šogad braucienā piedalījās 4454 dalībnieki. Ar grūtībām var iedomāties šādu milzu velosipēdistu pūli, ja nekad neesi bijis tādā velopilsētā kā Berlīne vai Kopenhāgena (es neesmu bijis).
Iespaids ir lielisks - atmosfēra svinīga, visi ir ļoti priecīgi, mašīnas pilsētā dod ceļu, jo pie stūres ir tie paši velosektanti, hehe. Neviens nestrīdas, visi cits citam palīdz un konsultē, kas kopumā ir saprotami - velosipēdu lieto cilvēki, kuri pēc definīcijas nav tik egocentriski kā autobraucēji.
Numuru paredzēts piestiprināt pa centru uz muguras. Te radās problēma, jo atklājās, ka esmu aizmirsis velokreklu, un numurs bija jāstiprina pie dārgās membrānas jakas, turklāt ar DROŠĪBAS ADATĀM. Te mīnuss gan man (aizmirsu kreklu), gan organizatoriem - vai tiešām labāka veida nav?
Nedaudz parunājoties ar blakus zālienā sēdošajiem puisi un meiteni, kuri arī bija atbraukuši pirmo reizi, bet jau kala plānus apdzīt visus un ikvienu, mēs gājām paskatīties uz MTBšņiku startu. Viņu bija savācies vesels tūkstotis, kas pārsteidza pat organizatorus. Ņemiet vērā, ka šosejas sportistu bija vispār tikai kādi 60 cilvēki.
Pārējie tūkstoši piedalījās tautas braucienā. Viņu vidū bija arī uzņēmumu pārstāvji - īpaši izcēlās Laimas darbinieki ar gaisa baloniem. Bet vispār, es uzskatu, ka galvenie varoņi ir tie, kuri brauca ar Latvijas Pasta veļukiem. Mums te nesen reorganizēja mūžīgi zaudējumus nesošo pastu, kā rezultātā daudzas nodaļas vienkārši likvidēja, bet pastniekiem izdalīja veļukus.
Tāds velosipēds izskatās un sver apmēram kā tanks - dzeltenais tērauda rāmis šaušalīgā biezumā tam tikai palīdz. Kā ar tādu veļuku var nobraukt 37 км, kaut vai divās stundās - tas ir pāri manai saprašanai.
Tā kā man beidzas laiks līdz gulētiešanai, šodienai es beigšu. Uzrakstīšu tikai par starta koridoriem.
Koridors - vieta, kur tu sāc braucienu. Izskatās kā no priekšpuses un aizmugures ar lentēm, un no sāniem ar sētām norobežotas šosejas daļas, kuru ieejās karājas numuru diapazoni.
Tavu koridoru nosaka tas, kā tu startēji iepriekšējā gadā, un nekas cits. Tas ir, esi tu kaut vai pasaules čempions, bet ja esi pirmo reizi - būsi koridorā ar numuriem no 4000 un uz augšu, bet priekšā tev nostāsies vēl 2000 cilvēku. Viņu apdzīšana, ņemot vērā, ka viņi knapi velkas un traucē cits citam, aizņems tev desmitiem minūšu, lai kā tu censtos. Tādā situācijā atrados arī es, bet par to - nākamreiz.
Nedaudz bilžu:
Tie paši Latvijas Pasta veļuki
Neiztika bez reklāmas.
Es laikam izskatījos pēc makšķernieka, taču velokreklu biju aizmirsis, bet bikses vilkt nost jau bija slinkums, tās pārāk netraucēja.
Čips ar antenu
Reģistrācija
Megabaiks-tandēms.
MTBšņiki startē. Daži viltnieki brauca pa ietvi, lai apdzītu pūli.
