Šajā rakstā es vēl pastāstīšu par distances veikšanu.
Kā jau rakstīju, visa ceļa garumā man nācās apdzīt ļoti, ļoti daudz velobiedru. Aprēķins vienkāršs – izdaliet dalībnieku skaitu ar distanci, un iegūsiet apmēram 80 cilvēkus uz kilometru, proti, gandrīz pa cilvēkam uz 12 metriem, ja nemeloju. Ja ņem vērā, ka viņi nestāv kā stabi, tad skaidrs, ka, sākot no distances vidus, es bieži vien braucu blakus vieniem un tiem pašiem bisikletistiem.
Turklāt bieži vien cilvēki, kurus es apdzinu, mani pamatīgi pārsteidza. Kā tas var būt, ka resņi, sievietes, pusaudži, velosipēdi ar piekabēm, dročeskopi no "Maximas" un Latvijas Pasta ir tik ļoti man priekšā? Pamatīgs trieciens patmīlībai.
No otras puses, visu var izskaidrot ar starta koridoru. Nākamgad es startēšu ap 1000. pozīciju, izvirzīšu mērķi nobraukt kā nākas, un tad mēs uzzināsim, where I stand.
Ko vēl interesantu es redzēju? Vienā no nedaudzajiem straujajiem līkumiem (no A2 uz A3, ja nekļūdos) es piebremzēju – man nepatīk ātri ieiet līkumos, jo neesmu drošs, cik labi ritenis saķeras ar virsmu, un nezinu, kad to sanesīs, bet krist man nu briesmīgi nepatīk.
Manā priekšā pēc skata profesionālāks cilvēks iegāja līkumā nedaudz ātrāk, taču arī bremzēja. Un te no aizmugures man labajā pusē pilnā gaitā izlido pusaudzis un brauc tieši virsū čuvakam manā priekšā. Bremzē, bet jau par vēlu – ar visu joni tieši pa rāmja vidu ietriecas, notriec otru, abi krīt, turklāt taranētājs ļoti spēcīgi atsit pauri pret asfaltu. Šajā brīdī biju nereāli priecīgs, ka visi bija ķiverēs – citādi es te ieraudzītu viņa smadzenes savā priekšā, kas sirdsmieram nu nepavisam nepalīdz.
Viss notika sekundes simtdaļās, un tieši manā priekšā (vai man blakus? Nevaru atcerēties). Par laimi, bīstamajā līkumā dežurē speccilvēki, tāpēc ceru, ka viss beidzās labi. Tagad, laikam ritot, sāku domāt – vai tik pusaudža trajektorija nebija tāda tādēļ, ka viņam priekšā bremzēju un mainīju pozīciju es? Pat ja tā, vainīgs vienalga ir viņš, jo līkums ir acīmredzami bīstams, bremzēt vajadzēja laikus, nevis pēdējā brīdī.
Avārijas shēma, es zilā krāsā, vainīgais sarkanā.
Vārdu sakot, man ļoti, ļoti paveicās, jo no nelaimes šķīra skaitītas sekundes, vai drīzāk pat sekundes simtdaļas.
Jebkurā gadījumā, dodamies tālāk.
Kā jau jūs zināt, Sigulda atrodas pamatīgi paugurainā apvidū. Kaut kur līdz distances vidum braucās salīdzinoši viegli, pēc tam – aizvien grūtāk un grūtāk. Un ja pa līdzenumu es vēl pamanījos turēt 25-30 km, tad pret kalnu pat 20 nesanāca, dažreiz nokritās līdz 14. Ņemot vērā manu un ričuka svaru, tas ir saprotami – no kalna taču man ir vieglāk, taču pret kalnu krietni smagāk nekā citiem. Parastos cilvēkus es apdzinu, bet lūk, sportiskie pret kalnu jau apdzina mani.
Pretī mums brauca retie šosejnieki, garām reizēm pabrauca policisti uz motocikliem – viņi aiztur tos, kuri brauc bez numura vai ķiveres – atrasties distancē nelegāli nedrīkst. Ik pa laikam gadījās arī iestrēguši to nelaimīgo auto, kuri par braucienu iepriekš nebija dzirdējuši un nepiesargājās līst Siguldā šajā laikā.
Trasē bija vairākas vietas, kur varēja atpūsties un iestiprināties. Vienā reāli vajadzēja apstāties. Vēl divās deva ūdeni un banānus – tieši gaitā. Pēc tam kādus 200-500 metrus viss ceļš bija nosēts ar mizām, par laimi, tikai labajā pusē. Es ne ūdeni, ne banānus neievērtēju – par vēlu ieraudzīju. Par laimi, man bija ūdens velopudelē, lai gan tur bija atlicis maz, un sākumā es vispār netaisījos ņemt, domāju, ka iztikšu. Un tomēr – neiztiku, jo mute izžūst momentāli, un ar ūdeni ir daudz patīkamāk.
Starp citu, nav noslēpums, ka pa labu ceļu braukt ir krietni vieglāk, tāpēc profi centās izstūrēt uz tām asfalta daļām, kur nav plaisu, kas ne vienmēr ir iespējams, jo plūsma traucē.
Starp citu, distances garumā es regulāri manīju vietējos iedzīvotājus un līdzjutējus, kuri uzmundrināja dalībniekus ar kliedzieniem, svilpšanu, taurēšanu un dauzīšanu.
Bet trases beigās gaidīja baisms pārbaudījums – šausmīgais kalns pēc tilta (kas ir bijis Siguldā, tas zina). Ceturtdaļa cilvēku tajā gāja ar kājām, pārējie knapi vilkās. Es, kā traks sportists, braucu stāvus, kā mēdz teikt, "dejotājas" stilā. Atkal, tāpat kā gadījumā ar ceļmalu, biju pārsteigts, ka neviens tā nedara. Acīmredzot, spēka cilvēkiem vairs nebija nemaz, bet varbūt visi, kas tā darīja, jau bija aizbraukuši pirms manis. Es pat pāris reizes sabijos, ka tā pēc noteikumiem nedrīkst, jo no aizmugures kaut ko kliedza. Taču izrādījās, ka to viņi bļāva tiem, kas iet kājām – "nesportiski". Pats es kliedzu meitenei, kura arī brauca tāpat kā es: "davaj, davaj". Tas mums Latvijā tagad ir starptautisks vārds, tāpēc arī rakstu ar latīņu burtiem. Meitene, par nelaimi, tempu neizturēja un palika aizmugurē.
Man toties ļoti palīdzēja treniņi uz eliptiskā trenažiera ar lielu slodzi sporta zālē, uz kuru es eju – tas ir ļoti līdzīgi braukšanai stāvus pret kalnu. Tā ka kalnā es apdzinu veselu pūli – citādi būtu atbraucis vēl vēlāk. Bet tā, kruti uzbraucu augšā vienatnē, pat ne pūlī. Visi pārējie palika nopakaļus, kamēr neuzrāpās kalnā.
Jāsaka, ka tas bija reti smagi, un ģīmjus es laikam vaibstīju briesmīgus visa kāpuma laikā un drusku pēc tā. Tas bez jebkādiem pārspīlējumiem ir fiziski sāpīgi izturams, un es jums savu pieredzi atkārtot neiesaku, ja vien jūs regulāri nenodarbojaties ar sportu. Man kājas sāpēja vēl nedēļu pēc brauciena, tā ka paši saprotat.
Toties finišā es braucu jau pat bez rokām, kā pižons.
Starp citu, atbraucu es 1143., lai gan varu zvērēt, ka domāju un iepriekš redzēju, ka 1008. Kopumā finišējušo dalībnieku bija 3006, tā ka biju labāks par pusi, un pat ievērojami labāks. Pēc mana velokompja, starp citu, es atbraucu nevis 1.24, bet 1.16.
Lūk, mans rezultāts:
pos. Nr Vārds Uzvārds Gads velo Laiks -t dist kmh
1143 4950 Vladislavs Kugeļevičs 1983 Scott 1:24:04 +0:30:22 26,7
Iekļauties stundā, kā man šķiet, man pagaidām ir nereāli, tā ka nākamgad rēķināšos ar kādām 1.10, ja paveiksies.
Lūk, visi rezultāti šausmīgā fixed width columns formātā, turklāt pat tas ir ar kļūdām. Es gribēju tos apstrādāt ekselī un uztaisīt skaistu statistiku, bet formāts ir tik stulbs, ka jātērē vēl laiks konvertēšanai, bet negribas. Varbūt vēl uztaisīšu.
Sanāca, ka es atkal ne visu uzrakstīju, tāpēc nākamajā rakstā beidzot būs nobeigums.