Digitālais klaidonis

Pirms kādiem desmit gadiem es strādāju kopā ar kādu sievieti, sauksim viņu par Taņu. Viņa bija ļoti baznīcīga. Zināja visus svētkus un ievēroja visus rituālus. Meta krustu pirms katras maltītes, tas ir, burtiski pārkrustīja katru maizīti un desas gabaliņu. Uz Jeruzalemi lidoja kā uz darbu — katrās Lieldienās. Pēc Svētās uguns. Starplaikos viņa staigāja pa kantori un piedāvāja par lētu naudu dārgu Somijas sviestu. Taņas mamma strādāja par saimniecības pārzini bērnu gastroenteroloģiskajā sanatorijā, un sviests lielās somās ik pa laikam parādījās no turienes. Taņa to nemaz neslēpa. Sievietes ar prieku par simbolisku samaksu pirka lieliskās Somijas sviesta paciņas. Es vienmēr atteicos, un tas Taņu nez kāpēc ļoti kaitināja. Kāpēc es atteicos, viņa nenojauta, bet jūs, domāju, nojautāt. Reiz mēs ar Taņu palikām istabā divatā, un es, nedaudz izlikdamās par muļķīti, pajautāju: - Taņa, vai tad tur, tajā bērnu sanatorijā, kur strādā tava mamma, paliek pāri tik daudz sviesta? - Tu ņirgājies? - Taņa pagriezās pret mani. - Vai varbūt smejies par mani? Tu tiešām nesaproti, ka mamma vienkārši iznes šo sviestu no turienes? Un jums kas, slikti? Es taču pārdodu lēti, cilvēkiem labu daru. Bet tu kāpēc nepērc? Baidies pieņemties svarā? Tad paņem bērniem, muļķe. - Taņa, bet ko tad tur dod bērniem šā Somijas sviesta vietā? Tajā sanatorijā? Tur taču ir bērni ar slimiem kuņģiem? Jā? - Zini, ir VOIMIKSS, margarīns, viņiem tas garšo, labi ēd... Un piebilda: - Vēl varu atnest labu biezpienu, ko sanatorijai piegādā sacepumam... - Bet ko tad liek sacepumā biezpiena vietā? - es šausmās pajautāju. - Mannu! Manna dod tādu pašu garšu, nezināji? Ejam dzert tēju, līdzi gandrīz neko nepaņēmu, nu, ko Tas Kungs būs sūtījis, to arī apēdīsim...