Mhahaha, Krievija savā repertuārā
https://www.facebook.com/roman.popkov.56/posts/527403420650851
Nu, sēž, gaida cilvēku intervijai — vietējo medicīnas spīdekli. Apskatās apkārt. Vestibila sienas apgleznotas ar krāsainiem attēliem — nu, jūs jau zināt, bērnu poliklīnikās interjeru iekārto tā, lai bērns varētu atslābināties. Parasti uzzīmē kaut kādu primitīvu sūdu, bet te ne — mākslinieks darbam bija piegājis ar sirdi. Uz sienas vairāki attēli, kurus vieno kopīgs sižets — tāds kā komikss. Sižets šāds: maza meitenīte iet pa ziemīgu pilsētu — ierauga uz ietves salstam kaķēnu — meitenīte, noskumusi, pārnāk mājās — domā par salā palikušo kaķēnu — skumst — saņemas — iet pie mammas — velk mammu ārā — atrod kaķēnu — paņem to uz mājām. Pēdējais attēls: mājās, siltumā, priecīga meitenīte, priecīgs kaķēns, samierinājušies vecāki. Laimīgas beigas.
Labs, gaišs sižets: bērns, skatoties uz šiem attēliem, mācās līdzcietību, mācās censties mainīt pasauli uz labo pusi. Mācās rīkoties. Tas ir svarīgi: pārliecinošs vairākums bērnu piedzimst ar gaišām dvēselēm. Par stulbiem, nežēlīgiem lopiem viņi kļūst vēlāk, skatoties uz pieaugušajiem. Un, lūk, klīnikā tāda pretlopiskuma propaganda, labestības un taisnīguma manifests.
Ļena mazliet aizkustinājās, sagaidīja intervējamo personu un jautā viņam par šo attēlu — kas, sak, to uzzīmējis, kam tā bija ideja. Medicīnas spīdeklis nervozi sāka vicināt rokas: "Ā, viena jauna māksliniece saņēma pasūtījumu noformēt mūsu telpas, bet viss ir slikti, viss ir ļoti slikti, mums nepatīk, viss jāpārtaisa".
Lūk. Bet, kad Ļena pēc neilga laika atkal nokļuva šajā poliklīnikā, viss jau bija citādi. Meitenītes, kaķēna un pārējo košo krāsu vairs nebija. Toties pie sienas karājās fotogrāfijas.
Vienā fotogrāfijā bija klīnikas kolektīvs kopā ar Vladimiru Putinu halātā.
Citā fotogrāfijā bija iemūžināts zēns, kurš gulēja šejienes stacionārā, izpletis rokas uz sniegbaltiem palagiem. Bet pār viņu, ar zizli un teju vai kvēpināmo trauku, bija noliecies patriarhs.