Lūk, arī pabeigts kārtējais stāsts par maniem ceļojumiem.
Ceļojumi — kā pavedieni, bet ieraksti — kā pinumi kipu mezglu rakstā. Daži ir sapinušies vairāk, daži īsāki, citi košāki, vēl citi bālāki. Paši par sevi tie nes atbalsis no notikušā, bet visi kopā veido dīvaino manas dzīves matu ērkuli.
Šis ceļojums bija mierīgāks un līdzenāks par daudziem citiem, jo pati valsts ir diezgan līdzena un bez īpašām atklāsmēm, lai gan tajā pašā laikā tai netrūkst šarma un savdabības. Kādreiz kultūru es iemācījos izprast no Andreja Gorohova raidījumiem par mūziku “Muzprosvet”. Tur ne reizi vien tika cilāta šāda tēma. Lai gan līdzekļi, instrumenti un formāts ierobežo mūziķus, tie paši dod viņiem radošu impulsu, iespēju pārvarēt mākslīgi uzceltās robežas. Kad nav nekādu robežu un barjeru, nav iespējams izlemt par attīstības virzienu, nav iespējams neiestigt bezgalīgās izvēles sīkumos, nemitīgā foršu lietu dopamīna piešpricē. Es velku uz to, ka mēs izvēlējāmies kalnus un velosipēdu kā savas darbības instrumentus, bet tiešos lidojumus no apkaimes ar lētajām aviokompānijām un budžeta naktsmītnes mums uzspieda īstenība. Bet gan viens, gan otrs mūs norūdīja, lika kustināt kājas un smadzenes. Ar to es, protams, domāju mūsu episko kāpienu divu kilometru augstumā, kas izrādījās krietni mazāk briesmīgs, nekā to zīmēja iztēle. Ribakovs, tiesa, teica, ka vispār tīrais nieks, ir gatavs atkārtot.
Nu ko — viņam būs tāda iespēja, jo mēs lidojam uz Jordāniju, un nekādi nevaram izvairīties no divām ārprātīgām dienām, kas kopējā kāpuma un distances ziņā būs vēl grūtākas nekā tās, ko pārdzīvojām Kiprā. No otras puses — balva solās būt vēl lielāka.
Lieta, protams, nav valstī, bet gan piedzīvojumos. Ja nebūtu bojājumu un problēmu — mēs neiepazītu vietējo dzīvi tuvāk, neizjustu mundruma un vieglas panikas pieplūdumu, kad apstākļi spiež, un prieka un atvieglojuma viļņus, kad viss beidzot ir izdevies. Reiz es sajutu, ka, neskatoties uz visiem dzīves kāpumiem un kritumiem, cilvēkam, kā arī citiem dzīvniekiem, ir neticami paveicies — mēs dzīvojam, varam izjust emocijas, skumjas, prieku, prātot par mirklīgo un par mūžīgo. Akmenim tas viss ir liegts — tas vienkārši eksistē, tam nekā nav un nekā nebūs. Grūti iedomāties lielāku nelaimi, kā nekad neeksistēt, neraugoties uz visām bēdām un skumjām, ko tev uzgāž nīcīgā esamība. Laikam man vienkārši ir paveicies un ir sanācis paskatīties uz dzīvi no dažādām pusēm — ar izpratni par daudziem tās ierobežojumiem un iespējām, un par savu vietu šajā bezgalīgajā apritē.