Ar tik bagātīgu materiālu jau varētu izdot grāmatu vai piedalīties https://nanowrimo.org/.
Sapnis sākās ar to, ka es nokļuvu ciemos pie no iepriekšējiem sapņiem jau pazīstamā žurnālista.
Sākumā viņš man parādīja, kā viņa kaktuss zied ar ceptiem springrolliem tieši brokastīs. Pabrokastojis, es iegāju dušā. Pēc tam, ietinies dvielī, iegāju guļamistabā, kur mūs gaidīja brīnišķīga kaila melnādaina jaunava. Es jau biju gatavs pirmo reizi mūžā piedalīties grupeniekā, kad sapratu, ka es te esmu lieks. Saskumis iegāju otrajā guļamistabā, bet tur saimnieka sieva gultā izklaidējās ar citu melnādainu jaunavu.
Es sapratu, ka te nav ko ķert, un no bēdām nolēmu izklaidēties vismaz kaut kā – aiziet uz kino. Jaunais multiplekss atradās milzīgā daudzstāvu tirdzniecības centrā, kas izskatījās pēc milzīgas, metrus simts augstas, būdiņas. “Neko sev Daugavpilī sabūvējuši, un es pat nezināju” – ienāca prātā doma.
Kinofilma bija par jaunekli, kurš komunicēja ar kādu vecāku vīru, visa dīvainā un āķīgā cienītāju. Viņš mūžīgi kūdīja jauno uz dažādām avantūrām, staigāšanu pa jumtiem un pagrabiem, izjokošanām un panku grāmatu lasīšanu. Rezultātā galvenais varonis kļuva arvien tālāks un dīvaināks no apkārtējo skatupunkta, lai gan viņi ar viņu komunicēja labprāt viņa plašā skatījuma dēļ.
Filmas atrisinājumā negaidīts pavērsiens: izrādās, ka vecākais draugs-karlsons bija iedomāts, un neviens, izņemot galveno varoni, viņu neredz.
Uz jumta, desmit savu reālo draugu ielenkumā jauneklim atveras acis un tādējādi viņš pieaug. Šajā brīdī mēs redzam mentoru pēdējo reizi, jau sirmu un ar spieķīti. Viņš atnāk uz to pašu jumtu atvadīties, bet kā kripatiņa maģiskā reālisma, šoreiz viņu redz visi apkārtējie. Ar to filma beidzas.
Pēc seansa skatītāji sāka izklīst, un es sapratu, ka ievērojama auditorijas daļa – filmas aktieri. Filmas iespaidots, es sāku klīst pa tirdzniecības centru un komunicēt ar viņiem. Uzzināju, ka patiesībā tas bija nozīmīgs notikums Daugavpilij – lielā kino pirmizrāde (pasaulei), tāpēc šeit ir tik daudz aktieru.
Neliela auguma, stilīgi uzkrāsotas mulates ar mīkstām ēnām un skropstu tušu uz acīm, kas pasvītroja viņu karstasinīgo tēlu, man pasūdzējās, ka nevar iziet ārā uz ielas. Lieta tāda, ka tur ir pārāk nepatīkams klimats, kas var sabojāt viņu maigo ādu, kas ietekmēs aktieru karjeru.
Iespaidu pilns, vakarā nolēmu satikties ar draugiem, kā parasti to daru brīvdienās. Mēs devāmies uz Daugavas krastu, kas neparasti šim laikam, kad pārplūdusi, bija praktiski metrus uz 300-400. Paša ielēja mums tēju, lai gan laikapstākļi nevedināja uz garu pasēdēšanu.
Viesuļvētra lika upei mutuļot un putot ar 10-20 metru augstiem viļņiem. Negaidīti, es ieraudzīju milzīgu, metrus 150 garu piepūšamo plostu raftingam, bet bez pasažieriem. Trakā straume aiznesa to garām vienā mirklī, bet tas nebija viss. Viņam nopakaļ pārvietojās gigantisks, diametrā ap simts metriem cilindrs akvazorbingam (tas ir tad, kad ielien caurspīdīgā plastmasas bumbā un ripo).
Tajā vairāki desmiti cilvēku skrēja uz vietas, kā vāveres ritenī. Ienāca prātā – “Ir gan viņiem gribēšana uz vietas skriet.No otras puses – upe strauja, noteikti iespaidi paliks uz visu mūžu.”
Neslikti diena pagājusi, lai arī sapnī.