Te nu notikumu dalībnieki man paziņoja, ka esmu visu saputrojis, un uz Luli un Praja de Mariņu mēs braucām dažādās dienās. Tas noteikti tā arī ir, bet kurš gan pēc desmit gadiem zinātu, kā tur bija patiesībā? Blogs, lai arī efemēra lieta, tomēr ir rakstiska liecība, bet cilvēka atmiņa ir tik neuzticama, ka uz to paļauties ir smieklīgi.
Saputroju es tāpēc, ka fočikos ir iestatīts atšķirīgs laiks, man ir grūti sašķirot bildes, un no tā arī problēmas ar hronoloģiju.
Praja de Mariņā bija brīdinājums, ka taciņa derēs ne visiem, vietām pārāk akmeņaina un stāva. Tādam kaujās rūdītam tūristam kā man tas būtu smieklīgi, ja vien es nebūtu pazaudējis formu un atkal uzēdis svaru, ko ar tādām pūlēm biju nometis.
Kaļķakmens krasts viegli izskalojas, veidojas visādi forši caurumi.
Nez kāpēc tieši uz taciņas guļ beigts trusis. Kāpēc viņš uzradās tieši te — mīkla.
Laiku pa laikam taciņa izved apdzīvotās vietās, kur var iestiprināties un iemest.
Varbūt es arī gribētu jums kaut ko interesantu uzrakstīt, bet vakardien aizgāju gulēt sešos no rīta bezmiega dēļ, un spēka man pietiek tikai bilžu parakstiem.
Reizēm gadās milzīgi caurumi-akas, taču smuki tās nofotografēt nemaz nav tik vienkārši.
Tieši tēmā atcerējos treku «Saulriets».
Mēs ar Anitu nostaigājām kādas trīs stundas ar astīti. Kad nonācām gala punktā, izrādījās, ka meitenes vēl ir tālu, un mēs nokāpām pludmalē papriecāties par saulrietu. Kā īsts džentlhomo, es nevarēju nenopirkt meitenei kokteili, lai arī par 5 eiro. Kokteilis bija Brazīlijas nacionālais — kaipiriņa. Ar niedru cukura kandžu, laimu un tik lielu daudzumu ledus, ka pārējās sastāvdaļas knapi varēja redzēt.
Malkojot kokteili, mēs slinki lūkojāmies uz viļņiem un saulrietu. Tagad es reti izjūtu šādas sajūtas — patīkamu nogurumu no fiziskas aktivitātes svaigā gaisā, un žēl.
Iekrāvušies Melnajā Džipā, mēs devāmies vakariņot. Līdz mājām braukt bija tālu, tāpēc, apbruņojušies ar TripAdvaizeru, turpat netālu atradām picēriju ar nosaukumu «O Forno do Fraser».
Fočeņu nav, taču picērija izrādījās ļoti kruta: saimnieks stāstīja, kā pats taisa mīklu un mērci Piri-Piri. Šī mērce ir sākotnēji portugāļu, un to taisa no tāda paša nosaukuma pipariem (Āfrikas velns), citrona un garšvielām. Piri-piri svahili valodā tulkojas kā «pipars-pipars», smieklīgi. Tur, kur vajadzīgo piparu nevar dabūt (bet audzēt to nav viegli), kā jau tas mēdz būt, to aizstāj ar to, kas mētājas pa rokai. Smieklīgi, ka visa aso sarkano piparu (čili) suga, tāpat kā tējas krūms (Caméllia sinénsis), latīņu valodā tiek saukta par Ķīnas (Capsicum chinense). Piparu gadījumā — tas aug Āfrikā. Tēja, kā zināms, mūsu pusē vairāk nāk no Indijas. Tas viss pateicoties imperiālismam un koloniālismam — vienā gadījumā britu, citā — portugāļu.
Picas bija ļoti gardas, pamatne apcepta un kraukšķīga. Lai gan mēs ņēmām bez mērces, viņš tik un tā atnesa pagaršot — Anitai, jo viņa ir gardēdis. Iespējams, man, kā pazīstamam liberastam un geiropietim, vajadzētu rakstīt «gardēde», bet man pagaidām roka neceļas.
Noslēgumam, ja jums vēl ir par maz, nedaudz Vikas fočeņu. Viņai gan iemaņas, gan fočiks ir nopietnāki, tāpēc nevaru to vairs noslēpt.
