Vakar bija koncerts Ukrainas atbalstam. Garastāvoklis no rīta bija slikts, un es gandrīz izlēmu to izlaist. Pēc tam atcerējos, ka man tā mūždien gadās. Un ka tusiņš kopumā vienmēr ir pozitīva lieta un nāk par labu garastāvoklim. Pārvarēju sevi un devos ceļā. Domāju iet kājiņām, lai panāktu savus soļošanas mērķus, bet ūdens no gaisa gāzās pārāk jau nu pamanāmi.
Principā ar garastāvokli tā arī sanāca. Sākumā ne gluži par tēmu uzturēju sarunu mūsu bandas savākšanās punktā. Neizturēju kārdinājumu un apriju ne tikai divus Kārums sieriņus, kurus biju atnesis līdzi, bet arī gabaliņu vietējās tortes. Diemžēl nez kāpēc nesanāca nogaršot tikko izcepto Lieldienu kuliču, lai gan tas it kā esot bijis tieši gatavs.
Kā saka, nākamgad Jeruzalemē!
Sastapu kaudzi paziņu, konkrēti Abdullu no (bēdīgi) slavenās kādreizējās grupas Sfinkter, Ivanu un citus.
Ivans nez kāpēc paprasīja, vai es riju sēnes, LSD, ripas un citas substances. Godīgi atbildēju, ka nē, pēc tam sapratu, ka nedaudz samelojos, ņemot vērā manas stiprās zāles. Nākamreiz pacentīšos atrast godīgu, bet ne pārāk atklātu atbildi, ja tāda vispār eksistē.
Es savukārt paprasīju Ivanam, kā viņš apvieno mīlestību pret černuhu, metālu un Sausparku ar politisko darbību. Šis atbildēja, ka sūdus nevienam netaisa, bet par gaumi nestrīdas. Nezinu, vai šāda atbilde izies cauri mūsu konservatīvajā pilsētā.
Kas attiecas uz koncertu, tur spēlēja trīs grupas, un hedlaineri bija latgaliešu grupa Varang Nord. Viņi nepievīla: ļoti enerģiski, mūzika diezgan pieejama un daļēji melodiska, neraugoties uz groulingu. Biedri re kur pateica priekšā sekojošo. Grupas mūziķi arī pirms 15 gadiem spēlēja, kad DKH notika Chemical Reaction rokkoncerti, bet citos kolektīvos. Vienkārši pa šiem gadiem viņi beidzot iemācījās spēlēt, mārketingu, tēlu un citas šovbizam svarīgas lietas.
Galu galā sāka braukāt pa Eiropas festiem un saņemt tur balvas. Labi!
Interesanti, ka par atbalstu Ukrainai izteicās ļoti mēreni, garā: "Mēs esam pret karu". Kliegt "Slava Ukrainai" neviens nesāka, un arī paši mūziķi pateica tikai pāris vārdus sakarā ar to. Es pat patroļļoju drauganu, piedāvājot viņam to izdarīt kopā. Tā pankovski kādreiz rīkojās mans čoms Ežs, noraujot sektas "Jaunā paaudze" sapulces.
Šoreiz gan mans draugans neatradās ar atbildi, un mēs projebām zibsni. Varbūt arī uz labu, citādi jau tā zālē bija pārāk daudz apsardzes, acīmredzot gaidīja konfliktus.
Kas attiecas uz pasākumu, tas drīzāk sanāca vienkārši kā bezmaksas metāla koncerts, nevis līdzekļu vākšana, it īpaši ņemot vērā, ka ar karti nesamaksāsi. Es nākamajā dienā pārskaitīju divdesmitnieku, kas man ir komfortabla summa par koncertu. Kā es ne pārāk veiksmīgi izteicos sarunā, es varu arī kilobaitu pārskaitīt, bet man tam vajag pamatīgu motivāciju. Ja tās nebūs, krupis uzvarēs, jo tam uz mani ir vērā ņemama ietekme, ja vien lieta neskar manus draugus. Svešiem cilvēkiem vai sev man vienmēr žēl naudas. Vai vismaz ir nepieciešams racionāls pamatojums tēriņiem. Pamatot tēriņu kā "maksu" par koncertu ir krietni vienkāršāk, nekā vienkārši skaitīt naudu kā melnajā caurumā. Cik neaizsūtīsi, visu iztērēs.
Tā ka tagad mācos sev izdabāt, gribu nopirkt sporta pulksteni Garmin, jo savu veco ķīniešu pulksteni Amazfit Bip nelaikā piebeidzu veļasmašīnā.
Vēl satiku diezgan stipri iereibušo Andri Pikarevski. Es viņam pateicu, ka cienu Facebook karotājus. Bet viņš man vienlaikus - ka es esmu ahujennijs, jo varu iet un dirst par gudrām lietām piecas stundas no vietas. Tas mani sasmīdināja, un pat iepriecināja. Es joprojām uzskatu, ka nejaušu zinātnisku faktu kopums nav intelekta rādītājs, bet paldies par labo vārdu.
Sastapu izspūrušo Elfu, tūkstoš gadu nebiju redzējis. Viņš mani reāli uzreiz apķēra, sāka stāstīt, kā iet, ka publika alkst koncertu. Viņš uzreiz piekrita novadīt bērnu izrādi, jo gribas kaut kādu, un ka vispār visapkārt esot anšlags. Kruti, čo.
Vārdu sakot, kamēr bija tusa, un es tur komunicēju ar pilsoņiem, bija labi . Kā atnācu mājās - paskumji. Tomēr, koncerts uguns, tusiņš izdevās.