LiveJournal parādījies detalizēts, interesants stāsts no kāda cilvēka, kurš tikko pavadījis mēnesi frontes līnijā (no Krievijas puses):
Telegraph (iespējams, ērtāk atvērt un lasīt):
• Pirmā daļa• Otrā daļa• Trešā daļa• Ceturtā daļa• [Piektā daļa
](https://telegra.ph/Vojna-na-Ukraine-glazami-soldata-s-peredovoj-5-i-poslednyaya-chast-05-19)Oriģināls LiveJournal, ar komentāriem:
• Pirmā daļa• Otrā daļa• Trešā daļa• Ceturtā daļa[• Piektā daļa
](https://victor-shyaga.livejournal.com/1490.html)Lūk, daži citāti, bet ļoti iesaku izlasīt pilnībā:
"Speciālās militārās operācijas sākuma 12. dienā Ukrainā... ieraugot YouTube pirmos video, kā neļaudis no Ukrainas bruņotajiem spēkiem ņirgājas par mūsu (Krievijas) gūstekņiem un ievainotajiem, es pieņēmu lēmumu iet armijā pēc līguma... Pavēlē... bija norādīts, ka man jābūt nosūtītam uz paātrinātiem sagatavošanas – izdzīvošanas kursiem. Divas nedēļas tiem vajadzēja būt... Faktiski – tas viss izrādījās meli. Neviens mūs (bijām 22 cilvēki) nekam neapmācīja. Mums pat neļāva piešaut savus ieročus..."
"Vakarā mūsu komandieris mums pateica, ka savu uzdevumu mēs neesam izpildījuši un ka rīt no rīta mums jāiet triecienā uz Dolgeņkoju. Daudzi rotu komandieri 752. pulka divos bataljonos, kuriem bija jāiet triecienā, pateica saviem kaujiniekiem, ka mūs sūta drošā nāvē, jo ukr armijai viss ir piešauts, un teica, ka lemiet paši – iesiet jūs vai nē. Mums 4/5 (ja ne vairāk) atteicās iet. Es tāpat atteicos. Tostarp ļoti lielā mērā tāpēc, ka man fiziski vairs nebija spēka iet triecienā. Bet daudzi brīvprātīgie no citām rotām no rīta gāja uzbrukumā. Es jau vairs nebiju šajā uzbrukumā. No mūsu rotas gāja trīs cilvēki un mūsu vec. leitnants…. Viņu šajā uzbrukumā ievainoja kājā. Kā vēlāk stāstīja tie, kas gāja šajā uzbrukumā – iet no Suļigovkas līdz Dolgeņkojai bija 7 kilometri pa laukiem. Izgāja no rīta 10 un tikai 4 dienā tika apmēram 600 metru attālumā līdz ciemam. Aizgāja jau visi noguruši. Visu šo laiku gāja zem mīnmetēju apšaudēm. Sākās ievainotie un nogalinātie. Kad ziņoja mūsu kombatam majoram Vasjuram, ka ir ievainotie un nogalinātie, viņš mātes vārdiem pateica, - «ka pametiet viņus un ejiet tālāk uzbrukumā!!»"
"Teikšu arī to, ka mēs pastāvīgo melu dēļ vairs neticējām mūsu pavēlniecībai. Mums divas reizes pirms uzbrukumiem teica, ka viss būs normāli – ka ienaidnieka artilērija ir apspiesta, ka pa koku joslām izgājusi izlūkošana, ka priekšā no cita virziena jau ir iegājuši (uzbrūk) mūsējie no citas daļas un mums vajag tikai aiziet līdz viņiem… Bet tas viss katru reizi izrādījās meli un vērtās jaunos bezjēdzīgos zaudējumos mūsu vidū… Mēs minējām – kādēļ mūs sūtīja šajos ārprātīgajos uzbrukumos!? Domājām, ka varbūt, lai izskaitļotu ienaidnieka artilēriju, kad tā pa mums sita? Vai lai ukr armija uz mums iztērētu lādiņu krājumus? Pēc tam domājām, ka varbūt šie uzbrukumi bija vajadzīgi, lai novērstu ukr armijas uzmanību un spēkus? Nezinu. Daudziem no mums bija sajūta, ka mūs vienkārši apzināti iznīcina. Skrienot notikumiem pa priekšu, teikšu, ka, izejot no tā, ka Dolgeņkoju mēģināja ieņemt dažādas daļas, es domāju, ka vienkārši mūsu pavēlniecībai bija uzdevums ieņemt Dolgeņkoju, un viņi vienkārši uz turieni sūtīja tos, kas bija..."
"Tāpat stāstīja, ka vienreiz mūsējie redzēja, kā vairāki no mūsējiem nokļuva gūstā un viņus pa lauku veda banderovieši. Mūsējie pieņēma lēmumu sist no PTURiem pa visiem – gan pa savējiem, gan pa ukropiem, lai mūsējie nenokļūtu gūstā, lai viņus tur nenomocītu… Mans viedoklis ir, ka pareizi izdarīja – labāk tā uzreiz nomirt, nekā pēc tam stundām un diennaktīm mocīties šo neļaužu rokās…"
"Es ļoti stipri gribu, lai šo rakstu izlasītu pēc iespējas vairāk cilvēku, lai cilvēki uzzinātu par reālo stāvokli frontē… Un es ļoti stipri gribu, lai šo rakstu personīgi izlasītu augstākais virspavēlnieks – Vladimirs Putins. Es mēģināšu sazināties ar "Komsomoļskaja pravda" redakciju. Varbūt viņi to nopublicēs. Ja nē, mēģināšu sazināties ar ārzemju izdevumiem – varbūt tie nopublicēs. Cilvēkiem ir jāzina patiesība…"