Vakar norisinājās Daugavpils Velokross 2022. (https://velokross.sniegpulkstenite.lv/daugavpils-velokross-2022/), ko rīkoja tūrisma klubs "Sniegpulkstenīte".
Es tur nedaudz palīdzēju ar visādu objektu uzstādīšanu un novākšanu: vārtiem, žogiem, galdiem, teltīm, norādēm, sētas mietiņiem un tā tālāk.
Cilvēku tam kopumā pietika, un dažkārt mēs pat bikses deldējām. Tiesa, novākt dekorācijas daļēji nācās lietū un aukstumā. Par laimi, tas ātri beidzās. (Gan aukstums, gan lietus).
Pats velokross noritēja gluži veiksmīgi: Centrālās pilsētas slimnīcas gastroenterologs salauza roku.
Te man periodiski jautā: vai ir bīstami braukt velokrosā? Tas ir labs kognitīvo kropļojumu piemērs: no vienas puses, lūk, cilvēks roku salauza. No otras puses, tas ir pirmais gadījums 9 gadu laikā. Domāju, racionālam cilvēkam atbilde ir acīmredzama: izredzes nokļūt slimnīcā kopumā nav lielas. Kas neatceļ sagatavošanās nepieciešamību.
Palīgus, starp citu, baroja ar meksikāņu virtuvi, cienāja ar pusmājās gatavotu pīrāgu un kafiju. Tiesa, mūsu kaujas pavēlniece Vika K. lamājās, ka rīt mēs mūžīgi gribam pašā nepiemērotākajā brīdī.
Interesanti, ka pie apbalvošanas pjedestāla velokrosa čaklie darbinieki bija atveduši un izgāzuši milzīgus bruģakmeņus 27 gabalu apjomā. Mēs, protams, pielikām trūkstošo, lai sanāktu 28, atbilstoši akmeņu skaitam tās kompānijas nosaukumā, kurā es strādāju.
Tiesa, baneri mēs tā arī neuzvilkām – tika tomēr palaista garām lieliska iespēja zīmola virzīšanai. Ceru, ka nākamgad mēs to izdomāsim jau iepriekš.
Starp citu, šogad bija divi jauni "28Stone" baneri, ultra-minimālistiskā stilā – bez mājaslapas adreses vai QR koda. Stilīgi, bet ne pārāk produktīvi darbinieku piesaistei. Toties tāds kods bija uz pudelēm, ko izsniedza katram dalībniekam un palīgam. Pēc koda varēja ieiet un apskatīties vakances.
Starp citu, ja zināt kādu, kuram derētu darbiņš foršā IT kantorī, droši rakstiet man. Ja jums ļoti vajag sponsoru palīdzību sporta pasākumiem Dpilī, arī rakstiet, padomāsim.
Satiku arī visādus paziņas, bet saruna kaut kā ātri apravās. Ar manu periodisko trauksmi man bieži vien šķiet, ka cilvēki nav pārāk priecīgi ar mani komunicēt. Vakar, lūk, kaut kā pārāk daudz tā šķita. Domāju, tāpēc, ka nebiju izgulējies. Tomēr diena pagāja neslikti, lai gan dzīvokli iztīrīt tā arī nepaspēju (mana tradicionālā sestdienas nodarbe). Nākas to darīt šodien.
Uzzināju visādas detaļas par velokrosu: izrādās, pēc Latvijas Riteņbraukšanas federācijas (LRF) noteikumiem minimālā balva par pirmo vietu oficiālos pasākumos ir 50 eiro, par otro – 30.
Vēl kas: mūsu draugs Visla kļuvis par LRF tiesnešu kolēģijas priekšsēdētāju. Viņš vispār bankā strādā, bet, lūk, palīdzēja, palīdzēja un uzdienējās. Kā zināms, balva par labi padarītu darbu ir jauns darbs. Tā ar viņu arī notika. Labuma no tā pamaz, praktiski brīvprātīgā darbība.
Apkopojot rezultātus, gribu pateikt to, kas jau zināms daudziem evolucionārās bioloģijas cienītājiem. Cilvēki ir veidoti tā, lai dzīvotu un strādātu nelielās grupās, tāpēc tādas izdarības kā velokrosa organizēšana ir noderīgas garīgajai veselībai. Piedevām vēl, jebkura brīvprātīgā darbība arīdzan ir noderīga. Visiem iesaku atrast sev hobiju pie sirds, kur var kaut ko kopā būvēt vai darīt. Nevarētu teikt, ka es baigi daudz palīdzēju (drīzāk pavisam nedaudz), bet jau vairāk nekā pagājušajā gadā, tā kā progress ir.
P.S. Komentāros foto un video. Es filmēju taimlapsu, un sanāca neslikti, bet dikti jau nu ilgi montēt telefonā. Toties to var darīt lauka apstākļos.