Tātad, ja kāds vēl nav lietas kursā, es šodien izmetu loku ar e-MTB pa kalniem Itālijā – Dolomītiem, netālu no Kortīnas d'Ampeco ciemata.
Daudz infas, bet maz laika. Nobraucu 45 km, ar augstuma kāpumu 1,8 km pēc barometra. Tas ir salīdzināms ar mūsu varoņdarbiem Kiprā un Jordānijā, bet tur pagāja vesela diena, distance lielāka, un veļuks nebija elektriskais. Šeit sanāca kādās 6 stundās.
Veļuks maksātu 70 eiro, bet iedeva atlaidi uz divdesmitnieku par to, ka nepaņēmu uzreiz no rīta. Es godīgi centos, bet, acīmredzot, neesmu spējīgs.
Veļuks Scott Strike eRide 930, pilnīgi sakarīgs divītis ar 2,6 collu platām riepām, ja vien ne 27 KG svars. Imho, nākotne pieder īpaši viegliem eMTB kā Orbea Rise vai Spešikam Turbo Levo SL.
Tomēr izvēlēties nebija no kā, jo noma atradās blakus mājām. Čalis bija ļoti patīkams, iedeva ķiveri, remkomplektu (stilīgu, ielāpu vietā – baloniņš ar pašlīmējošo šķidrumu) un slēdzeni.
Te es pieļāvu pirmo kļūdu – man likās, ka riepas par maz piepumpētas, lai gan man nav pieredzes ar 2,6 collu mizām.
Čalis riepas piepumpēja, turklāt pat mazliet par daudz. Nekas, padomāju, samazināšu spiedienu nobraucienā, lai labāk ķer. Protams, to es izdarīju jau pēc tam, kad biju nolicies.
Nolikos es pirmo reizi tāpēc, ka aizbraucu pa gājēju taku, lai gan nebiju to plānojis. Bet gabaliņš bija tik maziņš, kas gan varētu notikt?
A tas, ka nepārbaudītas aizmugurējās piekares dēļ, kas bija pārāk mīksta, veļuks sitās pret akmeņiem. Norausījos, nenoturēju 27 KG, un re kur jau sēžu viss saskrāpēts zālītē ar uzpampušu plaukstas locītavu.
Nākamā kļūda – es braucu tālāk, lai gan principā tajā brīdī vēl varēju atgriezties.
Saslapināju unibandanu ar ledainu ūdeni no strauta, un maucu augšā. Ja kāds domā, ka elektrobaiks ir panaceja, sarūgtināšu jūs.
Itālijas Dolomīti ir tik stāvi, ka elektrobaiks viņiem ir kā rotaļlieta. Vietām pulss bija 167, kas man ir kosmoss. Centos braukt Eco vai Tour režīmā, citādi baterija izlādētos stundas laikā, ņemot vērā manu 99 KG svaru. Vietām nevarēju noturēties, pārslēdzu uz eMTB un pat Turbo, kas iznīcina bateriju acu priekšā. Slīpumi te mēdz būt 18%. Tādos cilvēki dažreiz kājām nevar uzkāpt, bet es mēģināju uzbraukt, lai gan arī ar elektrobaiku.
Galu galā nolikos uz birstošās grunts vēlreiz, atkal nobraucienā. Tagad man vēl arī otra locītava sāp, un uz pleca zilums.
Vēl viena mana kļūda – tas, ka es principā zināju, ka 1,8 km kāpums uz 35 km garumā ir biki par daudz. Paļāvos uz bateriju, bet nedrīkst paļauties, ja gandrīz nav pieredzes.
Beidzās viss ar to, ka baterija nosēdās, un pēdējos 200 metrus augšup es stūmu 27 KG smago veļuku ar ellīgi sāpošām locītavām. Nevienam neiesaku atkārtot šo varoņdarbu.
Cilvēki uz takām kulturāli, dod ceļu, jautā, vai nevajag palīdzību, redzot, kā man no plaukstas tek asinis. Daudz kafejnīcu, lai cik dīvaini tas nebūtu, īpaši tur, kur var piebraukt. Kopumā motortransports nacionālajā parkā gandrīz visur ir aizliegts. Elektrobaiks par tādu netiek uzskatīts.
Galu galā: mani savāca māsa un viņas čalis Džims ar mašīnu, bet veļuku nomā atdot nepaspēju. Rīt atdošu 8:30, it kā nesodīs.
Šīs pasakas morāle ir tāda:
- Izvēlieties maršrutus pa spēkam, un nesarežģījiet tos procesā.
- Uzmanīgi skatieties uz reljefu un augstuma kāpumu.
- Pārbaudiet spiedienu riepās, izlasiet, kādam jābūt.
- Pārbaudiet amortizatora un dakšu iestatījumus, ņemot vērā savu svaru.
- Ja traumējāties, atgriezieties.
- Plānojiet maršrutu, ņemot vērā ārkārtas gadījumus un atkāpšanās ceļus. Atstājiet laika rezervi. Citādi mana māsa gandrīz devās man pakaļ divu stundu braucienā, labi, ka atradu apkārtceļu.
- Atstājiet elektrobaika baterijas rezervi, netērējiet visu.
- Kačājiet muskuļus zālē, stipras rokas daudz kur izglābj.
- Ņemiet līdzi cimdus un unibandanu katram gadījumam, pat ja iepriekš veloplānu nebija.
- Ņemiet vērā, aizmugurējā riteņa izslīdēšana uz irdenas grunts – ļoti bīstama lieta. Lasiet, kā vadīt MTB, nevis nesieties aklumā.
- Nepadodieties adrenalīna un kafijas kārdinājumam, izvēloties ko pagaidām vēl pārāk sarežģītu. Apzinieties mirkli, kontrolējiet apkārtējo vidi.
- Obligāti uztaisiet EHIC un apdrošināšanu aktīvajam sportam, citādi ļoti čakarīgi tikt pie ārsta.
Kopumā, tas bija viens no maniem sarežģītākajiem velotripiem, līdzās Jordānijai, Islandei un Kiprai.