Bergamo Orio lidostā ir miega kapsulas. Maksā 9 eiro stundā. Dārgi, bet atpūta ir vērtīga lieta, it īpaši, ja lido ilgi un ir miega bads. Es jau pamēģinātu, bet nav jēgas, atbraucu tieši uz reisu. To gan par stundu aizkavēja. Sēžu, dzeru garšīgu latti, maigu, kā man patīk. Brīvu galdiņu nav, pirmo reizi mūžā piesēdos kādam klāt. Pie reizes nopirku mazu trdelnīka paraudziņu, ko sauc par kanočīno.
Lidoju lietū un aukstumā, toties mājās. Reiss kavējas par pusotru stundu. Atvaļinājums bija labs, daudz skaistuma, nekādu konfliktu, un cenas ziņā it kā norm. Vienīgi tas karstums besīja.
Diena kaut kā nevedās. Pamodos stundu agrāk, nekā plānoju, 6.30. Reiss uz Viļņu aizkavējās par pusotru stundu. Sanāk, ka jābrauc ar nākamo vilcienu, nevis agro.
Kad atlidoju uz Viļņu, mēģināju nopirkt autobusa biļeti līdz centram. Pie šofera var nopirkt tikai par skaidro. Okei, velku aplikāciju. Tās nez kāpēc ir divas. Vienai super zems reitings, nolēmu noskipot. Otrā sola bezmaksas biļeti par uzinstalēšanu – skaistums! Mēģinu šo pašu bezmaksas biļeti "nopirkt" – prasa minimālo papildināšanu piecu eiro apmērā. Kamēr mocīju aplikācijas, aizgāja divi autobusi, tā ātri vien var arī nākamo vilcienu nokavēt.
Nospļāvos, sāku meklēt skaidro, atradu divus eiro. Iekāpu tuvākajā autobusā, baidoties nokavēt, nopirku biļetīti par eiro pie šoferīša.
Izrādījās, buss neiet uz centru. Izlīdu kur pagadās, pasūtīju Bolt. Ātri atbrauca elektriskais, skaistums. Pret Boltu pretenziju nav, aizveda ar vējiņu.
Toties ir pretenzijas pret Lietuvas dzelzceļu. Pirmkārt, viņi joprojām neļauj nopirkt biļetes cilvēkiem ar nelietuviešu IP adresēm. Acīmredzot sargājas no DDoS uzbrukumiem, bet man no tā nav vieglāk. Ja kāds nezina, IP adrese roumingā būs jūsu mobilo sakaru operatora, nevis mītnes valsts. Attiecīgi, es ar savu LMT nevaru nopirkt biļeti mājaslapā, un ir jāmeklē kase.
Bet es no rīta neko nebiju ēdis, tāpēc sākumā gāju pakaļ paikai. Vietējo kebabu negribējās iepriekšējās sliktās pieredzes dēļ. Paņēmu to, ko ieraudzīju, pīrādziņus. Arī šeit uzreiz nesanāca: atkal vajag skaidro. Aizskrēju uz bankomātu, domāju, nāksies maksāt komisiju, jo limits iztērēts. Izrādījās, ka vēl varu izņemt.
Okei, nopirku no gigantomānijas nedaudz cietošus pīrādziņus, aizgāju uz peronu. Bet vilciena it kā nemaz nav. Ieskatījos saraksta PDF – bet tur eglīte uzzīmēta. Laikam tas nozīmē, ka šis reiss ir tikai svētkos.
Ko padarīsi, apsēdos uz soliņa, izvilku nopirkto ēdienu, pamazām graužu. Entuziasmu to sastāvs neizraisīja, tā ka būtībā izbaroju paiku baložiem. Viņi nolocīja acumirklī, lai gan it kā divi milzīgi pīrādziņi.
Sadrūmis aizvilkos uz lielveikalu pakaļ labākai paikai. Pa ceļam mani pārtvēra puisis, pēc izskata gluži normāls. Brillēs, ģērbies džinsos un citās ierindas jauna cilvēka drēbēs. Teica, ka pazaudējis maku un vajag biļeti līdz Klaipēdai. Es atbildēju, ka varu nopirkt biļeti, bet zinu, ka ir ļoti daudz krāpnieku, tāpēc esmu gatavs to izdarīt tikai tad, ja viņš iekāps autobusā manā acu priekšā (lai nevarētu nodot biļeti atpakaļ un dabūt naudu). Te lika sevi manīt mana iepriekšējā pieredze ar Rīgas staciju.
Puisis it kā nav pret, skatās reisus, un sanāk, ka uz tuvāko vietu nav. Okei, bet nākamais reiss ir jau pēc mana vilciena atiešanas, tātad es nevarēšu pārbaudīt situācijas patiesumu. Tas, ka viņš piekrita maniem noteikumiem un izstāstīja detaļas par savu situāciju, mani nedaudz nomierināja. Beigās mēs aizgājām pie automāta, un es viņam bezkontakta veidā nopirku biļeti ar savu karti. Viņš palūdza manu numuru, lai es viņam aizsūtītu savu kontu, un viņš pēc tam pārskaitītu man naudu (šīs detaļas būs svarīgas tālāk). Vēl palūdza ūdeni, jo tomēr jābrauc četras stundas. Es atdevu viņam savu minerālīti.
Pats iepirku jaunu ēdienu un šķidrumus, un velkos atpakaļ uz staciju, lai kāptu vilcienā. Laika vairs nav tik daudz, mēģinu saprast, vai bānītis atiet no pirmā perona. Un te mana banka Revolut atsūta SMS ar autentifikācijas kodu. Es nekādu SMS neprasīju, un man uzreiz paaugstinās paranojas līmenis, īpaši ņemot vērā iepriekšējos notikumus.
Baidos, ka mani kaut kādā viltīgā veidā mēģina apčakarēt un uzlauzt manu e-banku, nometu paroli un visu uzstādu no jauna, taisu selfijus un tamlīdzīgu sviestu. Ar acs kaktiņu redzu, ka vilciena joprojām nav, un it kā tablo rāda kaut ko ne to. Skrienu uz citiem ceļiem, bet tur it kā arī tukšs.
Līdz galam neaizeju, jo grūti iedomāties, ka vilciens atbrauks uz pēdējo ceļu, ja pirms tam ir čupa citu variantu. Diemžēl, kā izrādījās, tas pats reiss 17.42 startē pat no 9! ceļa.
Lūk tā es arī palaidu garām vilcienu. Uzreiz iezagās aizdomas, ka arī iepriekšējais bija kaut kādā dīvainā vietā, bet es tupi neiedomājos (lai gan visapkārt tablo).
Esmu jau stresā no tā, ka man tagad tiešām neatliekami vajag uz traumpunktu uz rentgenu, bet es te it kā esmu iestrēdzis Viļņā. Autobusu uz Dpili no Viļņas it kā nav.
Par laimi, bija vēl vilciens 19.50, kurā iekāpu bez īpašām grūtībām. Pirms tam gan paspēju apliet pirkumus no djūtika ar minerālīti.
Izvairieties, bērni, no miega bada un smagajām ~~narkotikām~~ zālēm, citādi no jums tādi paši gļuki līdīs ārā. No otras puses, gribas izkliegt lidojumā noklausīto: RyanAir – we don't care.
Kā viss būtu noticis, ja aeroplāns būtu atlidojis laicīgi, mēs nekad neuzzināsim, ja nu vienīgi iemācīsimies sazināties ar paralēlajām pasaulēm.
Personīgi es nedomāju, ka puisis bija krāpnieks. Pēc izskata nebija ne narkomāns, ne alkoholiķis, stādījās priekšā kā Romāns, masieris, izstāstīja, ka nobloķējis bankas-emitenta Monese karti no aplikācijas, kad pazaudēja maku, bet atbloķēt pagaidām nevar.
Revolut var iesaldēt karti uz laiku, bet kas to lai zina, kā tas Monese iekārtots. Vēl jo vairāk tāpēc, ka viņam nav jābūt IT ekspertam un viss jādara ideāli.
Tādas lūk lietas. Kopumā es pazaudēju pusdienu, bet tiku cauri ar mazām asinīm – vienīgi iztērēju 8 eiro par otro biļeti un 4 par ne pārāk garšīgiem pīrādziņiem. Pēc tam, starp citu, Iki nopirku rupjā maluma maizi – ļoti interesanta.
Kas attiecas uz Lietuvas sabiedrisko transportu – viņiem ir pie kā piestrādāt. Sākt kaut vai ar to, lai ārzemnieki uzreiz varētu saprast – biļeti caur netu nopirkt nevar. Un beigt ar to, lai stacijā cilvēkiem pietiktu rozešu pie soliņiem. Mans powerbank noslīka kafijā, kad es nožāvos Dolomītos, bet bez telefona es vispār nekur netieku.