Pastaiga pa lampīgo omulību
Starp citu, kad es naktī atlidoju, bija 24🌡️C! Un tas ir oktobra beigās! Pa dienu vispār riktīgs siltums, visi šortiņos un krekliņos. Tas, protams, ir šejienes galvenais pluss, bet reizē arī mīnuss. Vasarā mēdz būt arī četrdesmit, bet naktī bieži trīsdesmit. Savukārt ziemā ir kādi desmit grādi, bet gadās arī ap nulli. Turklāt centrālapkures parasti nav. Cilvēki stiepj gāzes balonus uz savu stāvu.
Tā kā te, acīmredzot, ir karsti un atūdeņošanās risks ir reāls, regulāri trāpās dzeramā ūdens strūklakas. Tieši uz ielas, parkos. Ērti. Ūdens, diemžēl, ir galīgi negaršīgs. Ož pēc hlora apmēram kā Rīgā, un vietām vēl trakāk. Atkal jau tāpēc, ka ļoti maz līst, veģetācija aiz pilsētas ir sausa. Toties apdzīvotās vietās ir tīri patīkami – parkus kopj. Un vēl – ja kāds pačurās, cilvēks vai suns, smirdēs ilgi un dikti. Ne kā pie mums, līdz tuvākajam lietutiņam. Beigās tie vietējie, kas ir kulturālāki, staigā ar šampūnu un uzpūš pēc suņa. Skaidra lieta, ka pilsēta arī mazgā ielas, citādi būtu pavisam bēdīgi.
Nākamās dienas rītā nesteidzos uzreiz rauties cīņā, bet tikai izpakoju velo. Savukārt pa dienu mēs nesteidzīgi izgājām pastaigāties pa pilsētu, apskatīties, kas un kā. Izgājām caur to pašu Turijas upes gultni, kur viss ir noorganizēts diezgan parocīgi. Gar malām – velo/gājēju celiņi, tālāk – celiņi skrējējiem, soliņi. Periodiski stadioni un sporta laukumi, bērnu laukumi. Daudzviet var uzkāpt augšā, pilsētas līmenī, turklāt gan ar riteņu transportu, gan kājām. Ja gultne jāšķērso šķērsām, ir tilti, trāpās diezgan bieži. Vismaz vienā vietā ir nobrauciens metro.
Iegriezāmies arī vecpilsētā. Tur ir diezgan skaistas ēkas un brīnišķīga strūklaka ar statujām. Turklāt vēl soliņi nokrāsoti varavīksnes krāsās, lai atbaidītu Latvijas iedzīvotājus. Tas gan ne visai palīdz – klimata un komfortablās pilsētvides dēļ daudzi ir gatavi paciest geiropas izlaidību. Ņemsim kaut vai tradīciju apkrāsot ar grafiti slēģus, ar kuriem uz nakti aizver bodes. Un tas nav vandālisms, bet gan pasūtījums! Uz bērnu veikala būs attēlotas krāsainas mantiņas, uz auto rezerves daļu veikala – zibenīgas mašīnas. Pat uz frizētavas var redzēt stilīgas sieviešu galvas. Šajā pilsētā uzreiz var sajust lampīgo siltumu un omulību. Šī ir vieta, kur gribas dzīvot.
Arhitektūra
Grafiti
Lai tev sapņos rādās kosmoss
Kad mēs nonācām līdz 🚂 Nord stacijai, es ieraudzīju ēku art-nouveau stilā un mani tas tiešām paķēra. Rīgā ko tādu sauc par jūgendstilu. Ja kāds aizmirsis, art-nouveau ir arhitektūras stils, kam raksturīgas vienkāršotas formas un krāsu gamma. Ēka smuka, parādīšu jums bildi (autors Diego Delso, CC BY-SA 4.0).
Valensijā ir divas stacijas, bet tās atrodas blakus – Nord vietējiem reisiem, bet Hoakins Sorolja – tālajiem. Starp citu, Sorolja ir slavens spāņu impresionists, dzimis Valensijā. Es jums vienu gleznu, kas man iepatikās, parādīšu. Ja patika, iesaku lekciju par viņu, laba. Interesanti, ka stacijas ēkā 2005. gadā vienreiz uzstājās simfoniskā metāla grupa Within Temptation , kuru esmu pat dzirdējis un kura ir manā kolekcijā 📼.
Stacijas rajonā atrodas arī čainatauna, kur ir vairāki ķīniešu restīši, veiči un pat vesels lielveikals. Mēs nevarējām neieiet, interesanti taču. Ķīnieši nepievīla – es tur atradu to pašu slaveno Intergalactic kolu ar kosmosa garšu, kas izdota ierobežotā tirāžā. Citās vietās es to nebiju manījis. Ar šo kolu ir tāds stāsts. Klīst bauma, ka tajā ir aromatizētājs, no kura sastāv veseli miglāji saules sistēmas lielumā. Principā to nav tik grūti iedomāties – spirta kosmosā ir daudz, un no tā līdz citiem vienkāršiem ogļūdeņražiem nav tālu. Tiesa gan, ja paskatās oficiālos materiālus, tik skaļu paziņojumu tur nav. Vienkārši mārketinga bla-bla par ārpuszemes garšu, zvaigžņu vērošanu 🌠 un tamlīdzīgi. Man personīgi šī kola (zero versija) patika, pat vairāk nekā parastā zero. Bet, laikam jau, mazāk nekā cherry zero, kas ir sastopama Spānijā, bet pie mums ne. Bija čainamārketā arī cita eksotiska kola – Dreamworld, ar maršmelovu garšu, bet man par to nav ko teikt. Bet re, kosmiskā, starp citu, mazliet atgādina Rīgas melno balzamu ar upenēm. Es pats to nebūtu varējis noformulēt, ja nebūtu redzējis, ko raksta apskatnieki. Kad tā notiek, es apskaužu cilvēkus, kas spēj pamanīt nianses – man tas padodas grūti.
Es tik daudz rakstu par kolu, jo man ir tāds hobijs. Es garšoju dažādu firmu un veidu zero kolu, kad tādu sastopu. Spānijā dzēriena kloni mani nepārsteidza, atšķirībā no Šveices, kur es iemīlēju mandarīnu Happy Cola no veikalu tīkla Coop.
Paradīze pensionāriem?
Valensijas iekšienē dzīvo apmēram 800k cilvēku, bet ar priekšpilsētām – 1.5m. Pilsēta ir diezgan liela, un turpina augt. Būvē skudrupūžņu divdesmitstāvenes, diemžēl, nekā 💡. Labi vismaz, ka blakus ir parki, nevis stāvvietas – tās cenšas veidot pazemē. Dzīvokļi parasti ir ļoti lieli, par laimi par apkuri nav jāmaksā. 80+ kvadrātmetri tā ir norma, bieži arī virs simta. Maksā no 30k (mazi, vecās mājās un ne tajos labākajos rajonos, prasa remontu), 100k+ (neslikti varianti ar lielāku platību, dažreiz liftu un modīgāku rajonu), 150k+ (jaunceltnes, lifts, kondicionieris, netālu no jūras). Par 300k+ var paņemt milzīgu penthausu vai nelielu mājiņu.
Pilsēta ir arī caurausta ar veloceliņu tīklu, bet bulvāri bieži vien ir ar milzīgām flīžu ietvēm. Skaidrs, ka tā nav visur, bet ar velo var aizbraukt ļoti, ļoti tālu. Nesen, lūk, braucu ar velo ārpus pilsētas. Kaut arī sapinos, un tas nebija vienkārši, tomēr izbraucu. Vietām veloceliņš ir tikai nosaukums, iet gar dzīvīgu maģistrāli. Bet bieži tas ir atdalīts vismaz ar stabiņiem, kas ir droši un komfortabli. Veloceliņi parasti ir ar gājēju pārejām, bet gājēji bieži palaiž velosipēdistus. Saprot, ka uz velo ir grūtāk taisīt start/stop. Autovadītāji arī palaiž, un ļoti pieklājīgi – pat tur, kur velo stāv 🛑 zīme. Tiesa, daudz ir arī 🚦 tieši velo, un tur nu esi tik labs un ievēro. Lai gan, ja nav 🚗, ļoti, ļoti daudzi pārkāpj. Draugi saka, ka Spānijā ir brīnišķīgs noteikums – apdzenot velosipēdistu, ātrums jāsamazina līdz viņa ātrumam. Ātra meklēšana paskaidro, ka Spānijā ir daudz saprātīgu noteikumu, lai palīdzētu velosipēdistiem uz ceļa.
Patiesībā, apsteidzot, ātrums ir jāsamazina par 20 km no pašreizējā limita (proti, pilsētā tas ir 50-20=30 km/h). Tālāk – automašīnai, apsteidzot velo, ir jāietur 2m distance. 🚴 vienmēr ir prioritāte strīdīgās situācijās un uz vienādas nozīmes 🛣. Drīkst braukt pa diviem rindā, ja tas netraucē citiem ceļu satiksmes dalībniekiem (šis noteikums vispār ir 🔥!). Apļveida kustībā velosipēdistu grupa tiek uzskatīta par vienu transportlīdzekli attiecībā uz prioritātes noteikumiem.
Pa ietvi braukt vispār nedrīkst, ja vien tas nav skaidri atļauts ar zīmi. Pēc manas pieredzes, ja brauc mierīgi, un blakus nav veloceliņa, policija tevi ignorē.
Ēdiena bildes instagramā
Plovs un kokakola
Pēc intensīvas pastaigas pa vecpilsētu mēs, saprotams, izsalkām. Restorāni Spānijā strādā viltīgi. Daži ar siestu, tas ir, tikai no rīta un vakarā. Daži veras vaļā tikai uz pusdienām. Tapu bāri (proti, kur kompānijā iemet un uzkož maizītes) tikai vakarā. Bet labs zivju restūzis vispār tikai ar iepriekšēju pierakstu.
Beigu beigās mēs iegājām indiešu restorānā «Bharat» ar labu reitingu un mana drauga atsauksmi. Es tur pasūtīju veģetāro ēdienu Birijani, kas ir kaut kas līdzīgs plovam, tikai ar dārzeņiem, kausētu sviestu un kaudzi garšvielu. Birijani bija tik garšīgs, ka es gandrīz piedzīvoju gastronomisko orgasmu. Sen nebiju tik patīkami paēdis. Nezinu, vai vaina garšvielās, mērcē vai pareizā asuma daudzumā, bet tas bija neticami lieliski. Pie ēdiena paprasīju latti, bet viesmīlis kaut ko pļāpāja par "indiešu kafiju", un beigās atnesa tēju ar pienu. Nu ko, Indijā dari kā indietis.
Izmaksāja man tas 13.50€, kas ir ļoti pat cilvēcīgi. Porcija bija milzīga, es pieēdos, un jebkurā Itālijā vai Francijā tāds ēdiens + kafija maksātu vismaz divdesmitnieku.
Papusdienojuši, mēs iegājām karaliskajā parkā (dārzā?), kur ir būris ar lērumu papagaiļu. Šie putni te jau tāpat sēž uz palmām ne pa jokam, bet būrī to ir uzreiz daudz un dažādi, un vēl arī pabarot var. Blakus atrodas vēl arī dabaszinātņu muzejs, bet cilvēki to parasti izmanto kā labu sabiedrisko tualeti. Neapskaužams liktenis, bet ko padarīsi.
Pablenzuši uz papagaiļiem, mēs tomēr devāmies mājās. Spānijā luksoforos gājēja figūriņa mēdz būt arī sievietes, vai vismaz svārkos. Šī atšķirība mūsdienās kļūst būtiska, vēl jo vairāk tāpēc, ka valsts vienmēr ir atbalstījusi LGBT-un-pārējo-alfabēta-burtu tiesības. Piemēram, viendzimuma laulības šeit legalizēja 2004. gadā. Spānijai ir senas viendzimuma sakaru tradīcijas, un nav brīnums, ka 88% spāņu pēc aptaujām labi izturas pret LGBT. Tas ir viens no augstākajiem rādītājiem pasaulē. Interesanti, ka emigranti no Latvijas un Krievijas bieži vien griež zobus par šo tēmu, īpaši, kad redz visādus praidus vai "nepiedienīgi" ģērbtus pilsoņus, bet vienalga brauc šurp bariem. Pārāk jau nu mīl labu laiku un relaksējošu gaisotni. Grib gan zivtiņu apēst, gan ar tramvaju pavizināties. Lai viņiem veicas!
Abonē, neesi slinks!