Domāju pastāstīt par 2022. gadu pa punktiem, bet pirmais punkts ir aizliegts, jo 📃 NDA (neizpaušanas līgums).
Domāju gan, ka es bez problēmām varu uzrakstīt, ka strādāju ar visādiem moderniem mākoņu štruntiem dalītajām sistēmām, tipa CosmosDB, Azure ServiceBus, IBM MQ. Skaidra lieta, visa šī figņa ir vai nu ☁️, vai Kubernetē. Vēl ir skaidrs, ka lielākajai daļai manu lasītāju šie vārdi ir kā ķīniešu ābece, tāpēc es labāk pāriešu pie nākamā punkta.
Mana māsa, kura dzīvo ASV, atlidoja ciemos ar bērniem un draugu. Pēc senā plāna mēs devāmies uz Itāliju, kur viss tiešām ir ļoti skaisti, un neko īpaši jaunu es jums nepastāstīšu. Lieliskas, mīlīgas 🏰🏯 un gleznaini ⛰ Toskānā, slavenā Cinque Terre piekraste ar savu reljefu un ciematiņiem, kas pielipuši pie klintīm. Florence ar savu visaugstāko mākslas priekšmetu koncentrāciju uz km2. Pat Venēcijā ieskrējām, ja reiz braucām garām. Man tur ļoti patīk, es tur pasēdētu pāris dienas, nevis pāris stundas, bet nu ir kā ir.
Bija gan viens interesants stāsts - kā parasti, par manu stulbumu. Kad jau brauciena beigās bijām Dolomītos (Alpu priekškalnēs), es paņēmu nomā elektrobaiku. Ne jau parastu, bet MTB Scott par 50 eiro dienā. Tas jauns maksā vairāk par 5k €, tā ka aparāts nav slikts, lai gan sver 27. Sākās viss labi, saulaini un ņipri, bet drīz vien es sapratu, ka maršruts izrādījās ievērojami sarežģītāks, nekā es biju domājis.
Vienā brīdī es mēģināju nedaudz nogriezt ceļu uz leju, uz upi, papriecāties.
Nobraucu pa taku, kas bija apzīmēta kā gājēju. Sākās tā vispār ar asfaltu, bet beidzās ar bruģakmeņiem STS 2. līmenī (MTB sarežģītības skala). Ričuks nebija precīzi noregulēts manam svaram (dakša un amortizators). Riepas es savas nepieredzes dēļ biju pārāk cieti piepumpējis, tās kļuva lēkājošas, kas ir ļoti bīstami, kad laidies lejā pa kalnu takām.
Rezultātā es no visa spēka iemaucu ar rokām pret akmeņiem. Sēžu ceļmalā, sāp, bailīgi. 🩸 no skrāpējumiem tek, 🍎🍏 no mugursomas aizripojuši velns viņu zina kur, glāzīte ar ☕️ saspiesta un pielējusi labu powerbanku. Bet garām soļo haikeru ģimenīte un blisina uz mani acis. Besīgi, bet es jau esmu pieradis, ka tā gadās, un ar mani turklāt nereti.
Un kā jūs domājat, vai es aizbraucu atpakaļ, nodot 🚲 nomas kantorī, taisīt rentgenu un tamlīdzīgi?
Atbilde
Pareizi domājat! Esmu nedaudz ķerts, un tāpēc man nepietika ar traumu, gribējās vēl piedzīvojumus.Es notinu plaukstas locītavu ar elastīgo saiti un aizbraucu tālāk. Jo 💰 taču samaksāta, un rīt jau atpakaļ uz Latviju, un gribas taču pavizināties ar 🚲. Klasiska sunk cost fallacy. Tas, kā jau parasti mēdz būt, mani noveda tikai pie vēl lielākām problēmām. Plaukstas locītava, lai gan es pastāvīgi slapināju saiti ar aukstu 💧, iekaisa un sāpēja. Salauzu vai vienkārši sasitu - kas to lai zina. Drīz vien es biju iebraucis tik tālu ⛰, ka atgriezties bija jau grūtāk nekā sasniegt finišu, vismaz tā es toreiz domāju. Ceļš pastāvīgi pārvērtās par "birumu" no nelieliem akmentiņiem, kur smagais ričuks gāja sānslīdē. Kā teica klasiķis, trubadūram ir divi ceļi - korporatīvs vai kvartirņiks. Es piebildīšu, ka MTBšnikam arī ir divi - kritiens vai aiza. Vai nu tu bremzē, aizej sānslīdē un nogāzies, vai arī nolido no kraujas.
Drīz vien es sapratu, ka nekādīgi nepaspēšu līdz sešiem, kad ir jāatdod 🚲. Atkal jau, ⛰ bija neparasti stāvi, un velosipēda 🔋 sēdās. Bet sver tas 27kg. Un te nu es esmu, ar sadauzītu plaukstas locītavu un bez gaitas rezerves, cenšos saprast, kā būt. Droši vien māsa var man atbraukt pakaļ ar mašīnu un savākt mani, lai nebūtu jāvelkas līdz galam. Bet līdz tai vietai, kur es atrados (Sennes), viņai jābrauc 2 stundas, jo visapkārt ir kalni. Labi, ka vispār kaut kā var piebraukt - es taču esmu dabas parkā, un jebkāds motorizēts transports te ir praktiski aizliegts.
Vienīgais variants man: uzspiest vēl 400 metrus augšā, pāri pārejai. Un tālāk nolaisties līdz šosejai no Kortīnas d'Ampeco uz ziemeļiem. Ko lai dara, vajag, tātad vajag. Varbūt arī velti vajadzēja - tas izrādījās viens no manas dzīves grūtākajiem kāpumiem. Slīpums bija tik neticams, ka pulss man pastāvīgi bija 160, un uzkāpa līdz 174, kas ar mani vispār nekad nenotiek. 🔋 sēdās, un es taupīju kā varēju. Kad pavisam vairs neizturēju, slēdzu iekšā jaudīgāku režīmu, bet sapratu, ka ar labu tas nebeigsies. Tā arī izrādījās. 🔋 pateica, ka pietiek, un tālāk es devos kājām.
Kas nav stūmis ar sadauzītām plaukstas locītavām 27kg 🚲 pret kalnu divsimt metrus - tas dzīvi nav redzējis. Viss šis trips, jāsaka godīgi, bija neprātīgi grūts, ar risku aizlidot aizā pa "birumu", salauzt locekļus un velns zina ko vēl. Bet lūk šī pēdējā daļa - vienkārši 🍒🎂.
Krutais maršruts
Mokoši lēni un sāpīgi, bet es tiku augšā ⛰. Man vēl paveicās, ka augšup veda pastāvīgi līkumojošs betonēts serpantīns, nevis birums. Domāju, to nobetonēja haikeru dēļ, lai tas neizjuktu no satiksmes. Kad biju ticis pašā augšā, palika drusku vieglāk. Sākās singltreks. Tā sauc taciņas, kur nevar izbraukt ar 🚙, bet pilnīgi mierīgi var ar baiku. Blakus 🥾 🐮🐐🕺, bet es no visa spēka centos nepievērst uzmanību tam, cik ļoti sāp plaukstu locītavas. Bija diezgan baisi. Ja nu ir salauztas, un es pusgadu varēšu nīkt. No otras puses, gandrīz noteikti ar plaisām 🦴 es vispār nevarētu pabraukt, kur nu vēl desmitiem km. It īpaši beigās, kad nosēdās baterija, un ričuks bija jāmin pašu spēkiem.
Pēc mūžības es tiku līdz taciņai, kas veda uz leju. Te man tā nepaveicās - tas atkal bija serpantīns, taču nevis betonēts, bet akmeņains. Un piedevām ļoti, ļoti līkumains. Tiklīdz uzsēdies uz 🚲, tā uzreiz jākāpj nost, jo ieiet līkumā ir nereāli. Pārāk šaura taciņa, pārāk sāp 🧤. Kāpt nost no 🚲 arī nav nekāds medus, bet vismaz palikšu dzīvs. Lēnām, bet droši es laidos lejā, kamēr beidzot sasniedzu asfaltētu ceļu. Slīpums tam bija ārprātīgs. Atlika tikai atlaist bremzes, un jau pēc dažām sekundēm ātrums bija 30-40 km/h. Te es iekritu jaunās lamatās - nebremzēt es nevarēju, jo ceļš metāja līkumus, bet nospiest bremzes arī ne, jo rokas rāva krampī no sāpēm. Pats nezinu, kādā brīnumainā kārtā es tiku līdz šlagbaumam, aiz kura atradās 🅿️ parastajiem mirstīgajiem. Tur jau mani gaidīja māsa, kura jau uztraucās, jo pēdējo stundu nebija 📶, un es nevarēju padot ziņu, ka esmu sveiks un vesels.
Es viņai uzreiz atzinos, ka esmu pāršāvis pār strīpu ar maršrutu, un sataisījis kļūdas. To gan bija viegli pamanīt - ✋ bija briesmīgi sapampusi, bet vairākās vietās man bija skrāpējumi ar sarecējušām 🩸, ar ko es biedēju pretimnākošos haikerus un baikerus.
Atliek tikai savilkt bilanci. Jāā, muļķību es sastrādāju daudz. Iedzēru pārāk stipru ☕️, kas palielināja impulsivitāti. Pārāk stipri piepumpēju riepas. Nogriezu ceļu pa gājēju taku, kur arī nokritu pirmo reizi. Izvēlējos pagrūtu maršrutu, un nepagriezos atpakaļ, kad vēl varēju. Turpināju ceļu pēc traumas.
Un tomēr. Vakar lūk runāju ar draugu, un viņš uzskata, ka jāiet līdz savu iespēju robežai, citādi nav progresa. Pašrealizācija!