Braucieni uz Baltkrieviju ar velosipēdiem
Par Šveici un Ungāriju es jau rakstīju, atliek Baltkrievija.
Uz turieni mēs braucām ar 🚲 divas reizes, vienu pēkšņi, bet otru apzinātāk. Robežu velosipēdisti šķērso bez rindas, kas priecē, bet tik un tā process ir tālu no ideāla. Uz kuru būdiņu iet, un kā to izdarīt bez rindas - ne sūda nav skaidrs. Pase 🛂 jādod bez ieliktnīšiem un vāciņa, lai nedotu kukuļus. Starp citu, interesants jautājums. Vai Latvijā vēl dod kukuļus ceļu 👮♀️👮♂️? Ja zināt, ierakstiet komentāros.
Pirmais izbrauciens uz Majaka kalnu un apkārt ezeriem
Pirmais izbrauciens bija gandrīz bez trakošanas, uz Majaka kalnu, un apkārt Strustas un Snudu ezeriem.
⛰ Majaks - pakalniņš 45 metru augstumā, kas pēc maniem šī gada ceļojumiem šķiet sīkums. Tomēr katra vieta ir skaista pa savam, bet cilvēka 🧠 vienmēr visu salīdzina relatīvi. Tāpēc ir diezgan forši aizbraukt pat uz netālu esošām vietiņām. Turklāt skats no ⛰ paveras brīnišķīgs: visapkārt ezeri, lauki, un no 🗼 to visu var redzēt tālu, tālu. Tiesa, lai uzkāptu tornī, nācās nopirkt biļeti par veselu eiro. Kas, protams, pēc Itālijas, kur mēs maksājām vismaz piecus, izraisa ☺️.
Pirmajā dienā nekādu īpašu MTB šķēršļu mūsu ceļā nebija, neskaitot ielaušanos biezoknī pašā sākumā. Tur mēs ātri aizripinājām līdz tādam purvam un biezam aizaugumam, ka nācās griezties atpakaļ. Tuvāk beigām nomīnām gabaliņu pa interesantu mežiņu ar bedrītēm, bet nekā reāli sarežģīta.
Pie Strustas un Snudu ezeriem ir lērums kempinga vietu ar nosaukumiem. Tās saucas ļoti oficiāli un kirilicā "Туристическая Стоянка", un nosaukumi tām ir visdažādākie: "Viselki", "Pesņari", "Mežozjornaja", "Talaka", "Peracjag" un simtiem citu. Interesanti, ka tās jāpasūta iepriekš (pie parka administrācijas), un atļautais 👨👩 skaits ir ierobežots. Droši vien tas ir noderīgi ekoloģijai, kad ir tik stingri, bet tik un tā dveš pēc kaut kā tāda autoritāra. Latvijā kas tāds ir retums, man šķiet. Piemēram, pie mums labiekārtotās "Latvijas valsts mežu atpūtas vietas" (LVM atpūtas vieta) ir brīvi pieejamas apmeklējumam, un to nav maz. Ja jums gribas vienkārši uzcelt ⛺️ ezera krastā uz valsts zemes, to arī drīkst. Ar 🔥 ir nedaudz sarežģītāk - dažās vietās vai laikos ugunskurus kurināt nedrīkst.
Ezeriem nācās braukt apkārt pa murgaināko grunts ceļu, diezgan ilgi. Nezinu, kā tur Baltkrievijā ir ar greideriem, bet Latvijā šogad grunts ceļi bija labi, bet Igaunijā vienkārši brīnišķīgi. Šeit turpretī mēs sastapām daudzus, daudzus kilometrus klasiskā "veļas dēļa". Es vēl arī tabletes biju aizmirsis nakšņošanas vietā, un tuvāk saulrietam ļoti mocījos. It kā palika ko paciesties līdz finišam pavisam nedaudz, bet te mēs piebraucām pie diezgan platas un dziļas upes. Kartē tilts pār upi bija, bet realitātē no tā bija palikuši tikai koka balsti.
Pārcelšanās pāri upei ar velosipēdiem
Iepriekšējā daļa izbraucienam pa Braslavas rajonu beidzās ar to, ka mēs pieripinājām pie upes ar tilta paliekām. Izskatījās tā diezgan dziļa - līdz kaklam vai pat vairāk. Ko darīt? Es pārbaudīju karti. Pa kreisi Strustas ezers, bet pa labi no mums veseli divi ezeri ar intriģējošiem nosaukumiem "Pusnakts mati un pusdienlaika mati". Sanāk, ja mēs gribam apbraukt upi, jāatgriežas tālu atpakaļ un jāvelkas apkārt šiem ezeriem vēl 20 km. Tādas situācijas, plānojot izbraucienus, rodas nereti, lai arī dažādā formātā. Kā mums vēl divdesmitā gadsimta sākumā pastāstīja Alfrēds Koržibskis, "Karte nav teritorija". Te mēs bez jebkāda filozofiska zemteksta izjutām šo spēcīgo domu uz savas ādas tā, ka iedūrās līdz pat aknām. Mēs esam hardcore kareivji, un nolēmām maukt pāri upei. Tie taču ir patiesi MTB piedzīvojumi!
Tieši šajā laikā netālu krastā atgriezās makšķerniece un makšķernieks. Paštukojuši mēs nolēmām, ka lūgt pārvest ričuku gumijas laivā ir bīstami. Vienalga pārmijām ar makšķerniekiem pāris vārdus, lai paskaidrotu, ka mums nav peldbikšu un mēs iesim pāri upei pa pliko.
Es īpaši nekaunos no kailuma. Iemesls nav gluži acīmredzams. Esmu ateists, racionālists, bet pie tam cilvēks diezgan lētticīgs. Kad man laicīgie psihologi un filozofi saka, ka cilvēka ķermenī nav nekā tāda īpaša un kur nu vēl grēcīga, es ticu. Protams, skaidrojumam jābūt loģiskam un saprātīgam, humānistiskam un saskaņotam ar zinātnisko pasaules ainu. No tā tieši izriet, ka cilvēka ķermenis ir vienkārši gaļa, āda un kauli, kas iepakoti estētiskā vai ne tik estētiskā formā. Seksualizēt ķermeni nav obligāti. Un pat ja forma nav estētiska, katram ir tiesības būt tam, kas viņš ir, jo humānismu neviens nav atcēlis.
Makšķerniece mums atbildēja, viņas ētiskais freimvorks arī pieļauj kailumu (ne tik cēliem vārdiem). Saule kļuva sarkana un uzpūtās, un nebija ko gaidīt. Mēs aši novilkām drēbes, sabāzām kur nu kurais varēja. Paņēmām rokās savus uzticamos alumīnija zirgus, parpalas. Viens no mums nemācēja peldēt. Viņam stiept ričuku līdz kaklam ūdenī pāri upei ar straumi bija tīrais adrenalīna blieziens.
Vai straume mūs aiznesa uz matainajiem ezeriem? Vai arī makšķernieks mūs nozvejoja? Uzzināsiet nākamajā daļā.
Meža MTB un safari parka sēta
Neskatoties uz straumi, mēs vīrišķīgi pārvarējām upi. Makšķernieks mums palīdzēja uzvilkt ričukus krastā, bet mēs pretī viņam - laivu uz auto jumta. Ar to mūsu piedzīvojumi beidzās - līdz naktsmītnes bāzei bija palicis pavisam nekas. Nākamajā dienā viens no komandas biedriem mūs pameta, un mēs palikām divatā ar Gariku. Braukt pa gruntsceļiem bija garlaicīgi, un es ieplānoju mūsu mīļāko meža MTB. Apvidus nepazīstams, sagaidīt var jebko. Kā izrādījās, bija jāsagaida pilnīgi neticams dunduļu daudzums, dubļi, biezokņi un vispār paši sarežģītākie apstākļi, kādi mums mēdz būt, atskaitot varbūt tikai lietu. Lādējos es nepārtraukti, jo peļķes bija neticamas, dubļi sprūda visur, kur vien varēja, un neļāva ričukam normāli pabraukt. Mēs apdedzinājāmies ar nātrēm, tikām totāli sakosti un patērējām drausmīgu daudzumu pūļu. Tas būtu visgrūtākais MTB brauciens, ja ne mans trips Itālijā, kas aprakstīts iepriekšējās daļās.
Tomēr, galu galā mēs izbraucām no purva, nopirkām sādžā kūpinātu zivi (no Baltkrievijas) un devāmies uz ezera krastu pusdienot. Izdevās pat nopeldēties. Mūsu biedrs piedāvāja atbraukt mums pakaļ uz robežu ap astoņiem, un tāpēc mēs centāmies netupīt. Diemžēl mūsu ceļā parādījās stiepļu žogs triju metru augstumā, bet apbraukšana prasītu vēl desmit km, ja ne visus divdesmit. Sastaptais fermeris mūs brīdināja, ka mūs sagaida žogs, taču mēs nolēmām tomēr pārbaudīt. Fermerim, starp citu, sekoja zoss, kā piesieta, un vīrs mums paziņoja, ka zoss viņam staigā līdzi visur, jebkurās darīšanās.
Uz sētas turpretī bija draudīgi uzraksti, ka ieeja aizliegta, un ka tā ir kaut kāda medību? teritorija. Mums ir tipiska vīriešu problēma: daudz drosmes, un maz prāta. Protams, mēs līdām pāri sētai, un vēl ričukus līdzi stiepām. Un viss tāpēc, ka negribējām pievilt biedru, kuram pēc mūsu aprēķiniem jau vajadzēja būt ceļā. Braucam mēs pa biezu biezokni, un domājam, ka tūlīt mūsos ielidos lode. Mēs taču nezinājām, kas tā par vietu tāda. Galu galā tikām līdz izejai, kas žēlsirdīgi bija aizvērta tikai ar aizbīdni, un līst atkal trīs metrus ar ričukiem nenācās. Zaglīgi atskatoties, mēs pametām teritoriju. Atradām izkārtni "Safari parks", un sapratām, beidzot, kas tā par vietu: iet bojā mēs neriskējām.