Bez valstīm, kuras uzskaitīju pirms desmit rakstiem, bija vēl arī Igaunija. Turp mēs devāmies brīvdienās ar 🚲🚴♀️🚴♂️, lai pamītos. Tas mums pilnībā izdevās, lai gan neiztikām bez strīdiem un kašķiem. Ceļojumos, saprotams, no tā izvairīties ir grūti, it īpaši, ja maz apspriež mērķus un maršrutus. Protams, arī miega trūkums atstāj savas pēdas. Bieži vien 👨👩 trigerē viņu personīgās pagātnes traumas, gluži kā pēctraumatiskā stresa sindroms 💂♀️💂♂️. Paralēles vilkt var, bet saukt personības iezīmes DSM (psihisko slimību klasifikatora) terminiem gan nevajadzētu. Tas noniecina to cilvēku pieredzi, kuri reāli slimo. Kad jums trauksme, piemēram, ir spilgti izteikta, tad to sauc par rakstura akcentuāciju. Bet, ja tā burtiski valda pār visu jūsu dzīvi, tad tā jau ir slimība. Ir vērts aiziet pie ārsta un dabūt diagnozi, nevis ciest līdz pēdējam. Sagrausiet sevi, ja uzmetīsiet tam mīksto. Es to garantēju! Sliktākajā gadījumā nopērciet lavandas eļļu. Tas ir viens no retajiem uztura bagātinātājiem, kas pierādāmi palīdz pret trauksmi.
Paštaisītais tornis
Igaunijā mēs dziļumā nebraucām, bijām pie robežas, netālu no Misso. Ļoti gleznaina vieta. Tik daudz pauguru, ka augstuma kāpums pirmajā dienā pēc barometra bija 750 metri. Baltijai tas ir tiešām ļoti daudz. Pa ceļam iebraucām pie kaut kāda apbružāta, dīvaina paskata 🗼, kur trepes iekārtotas tā, ka rāpjoties augšā tu pats sev traucē. Kad nokāpām, pienāca 👴 no blakus esošās viensētas un sāka ar mums komunicēt stipri igaunizētā krievu valodā. Saprast nebija viegli, bet mēs tomēr uzzinājām, ka to 🗼 viņš uzbūvēja joku pēc, un šis – ir jau ceturtais! Uzreiz kļuva priecīgi, ka mēs izdzīvojām šo vizīti. Jo ir pilnīgi nezināms, vai čuvakam ir celtniecības izglītība un projekts ar slodžu aprēķinu. Tomēr viņš ir malacis, ka kaut ko tādu rada – lielākā daļa cilvēku laukos truli buhā, vismaz Latvijā. Varbūt tur slēpjas noslēpums, kāpēc igauņi mūs tik ļoti apdzen. Viņiem ir ļoti izplatīta 🍎🍏 un 🍅🥒 pašapkalpošanās tirdzniecība ceļa malā – iemet naudu, paņem ābolus. Es kaut ko tādu arī Lietuvā redzēju, turklāt ar medu!. Un pat Latvijā vietām ir. Bet lūk cilvēki, kuri atbrauc no valsts, kuru nedrīkst saukt vārdā, mazliet paliek uz pauzes no tāda futūrisma.
Ceru, ka kādreiz mēs dzīvosim pasaulē, kur tas ir norma.
