Ar pazemes tramvaju pie zemūdens delfīniem
Ja lasījāt iepriekšējās daļas, tad stāstā par braucienu uz Albuferu fonā varējāt pamanīt neticamas, futūristiskas ēkas. Tā ir daļa no Zinātnes un mākslas pilsētiņas, kas izveidota tajā pašā novirzītās Turijas upes gultnē. Pilsētiņā ir okeanārijs, zinātnes muzejs, kupola IMAX kinoteātris un visādas citas štelles. Tās arī izskatās tik stilīgi. Tas tā, runājot par to, ka saskaņā ar pētījumiem lielākā daļa cilvēku dod priekšroku klasiskajai arhitektūrai, nevis visādam modernismam. Varbūt tā arī ir, bet modernisms modernismam brālis nav. Nezinu gan, vai Zinātnes pilsētiņā tas skaitās modernisms, bet saskaņā ar manu stingri nezinātnisko aptauju, cilvēkiem šīs ēkas ļoti patīk, un man arī.
Tā kā citus plānus īstenot nevarēju, bet okeanārijs Valensijā skaitās it kā pats lielākais Eiropā, es turp arī devos. Aizbraucu līdz centram ar metro, apgāju Norda staciju un nokāpu tādā jaunā pazemes tramvaja stacijā "Alacant", ko pat Google Maps vēl nezina. Un ja draugi man nebūtu pateikuši priekšā, būtu gājis ar līkumu un pazaudējis vēl lieku pusstundu ceļā. Tas mums it kā pasaka priekšā, ka aklai ticībai tehnobrīnumiem var būt bēdīgas sekas. Kas attiecas uz pazemes tramvaju, par to atbild tas pats kantoris "Metrovalencia", kas par metro. Bet tas tiešām ir tramvajs: tas vēlāk izbrauc virszemē, vagonu nav daudz, ātrums un distance nav lieli, tikai līdz zinātnes pilsētiņai.
L'Oceanogràfic apmeklējums maksāja ap 30 eiro. Nav lēti, bet tā vieta ir to vērta: jau neticamās dažādu sugu medūzas vien atpelna biļeti. Bet es vēl arī apskatījos zobenvaļu ģimeni, savu mīļāko zemūdens mežu no lamināriju aļģēm (kelp forest), pingvīnus, jūras kotiku barošanu, visdažādākās zivis un krabjus, un pat šovu ar delfīniem. Varbūt tas ir neētiski, nezinu, bet, ja reiz viņi tur ir, un es jau esmu šeit, lielu bēdu tajā neredzu. Delfīni ir ofigenni. Visvairāk man iepatikās šāds triks. Šova dalībnieks – cilvēks – nirst zem ūdens, bet delfīns viņu stumj ar purnu milzīgā ātrumā, un, kad viņi kopā ir nopeldējuši visu baseinu, izgrūž viņu no ūdens. Izskatās tik kruti, ka uzreiz pašam tā sakārojas, vēl jo vairāk tāpēc, ka man ļoti patīk ūdens un peldēšana. Mana dzīves pieredze gan saka priekšā, ka tas acīmredzami nav tik vienkārši, kā izskatās.
Okeanogrāfiks noteikti ir iekļuvis manā personīgajā muzeju top-10, iesaku.
Saulrieti, retrofutūrisms un kannabisa smaka
Okeanogrāfiks veras ciet septiņos, es tur apmēram līdz tam laikam arī nodirnēju. Atpakaļceļā nolēmu pastaigāt, jo par laimi var maukt tieši gar Turiju, kur pastaigāties ir patīkami. Saulriets bija neticams, un zinātnes un mākslas pilsētiņas retrofutūrisms uz tā fona sāka izskatīties vēl spilgtāk. Tautas apkārt tusē jūra: tur ir strūklakas, dekoratīvie baseini un laternas. Vietām gadās arī tā pati smaka no aizpagājušās sērijas, bet nevarētu teikt, ka baigi bieži.
Ja nu kāds nezina, Spānijā var audzēt kannabisu personīgām vajadzībām. Cik krūmu, tas netiek atrunāts, bet baigi neviens neierobežo. Pārdot, pirkt un pīpēt uz ielas nedrīkst. Cilvēkiem, kuriem nez kādu iemeslu dēļ nepatīk marihuāna vai LGBT, un kuri uzskata, ka Eiropā viss ir sapuvis, vajadzētu atbraukt šurp un paskatīties uz vietējo dzīvi savām acīm.
Nezinu, kur vēl var redzēt tādu daudzumu slaidu cilvēku, kas nodarbojas ar sportu. Pieklājība atkal jau te ir visuresoša. Pirms jebkādas saziņas sākšanas obligāti jāsaka "Ola" vai "Buen Dia", ja esat Katalonijā. Pat ja ejat garām pa cilvēktukšu ielu (ne pilsētas centrā), ir jāsasveicinās. Autovadītāji un gājēji reti konfliktē, vismaz es neesmu redzējis. Vienreiz mani nolamāja, bet es laikam tur pa to apli kaut kā ne tā rullēju. Vēl vienreiz mani aizķēra viens čalis uz skrejriteņa, acīmredzami tīšām nesamazinot ātrumu. Bet es gāju pa veloceliņu. Visu atlikušo mēnesi, ko te nodzīvoju, esmu redzējis tikai augstu uzvedības kultūru. Tā lūk, kāds afrikānis musulmaņu cepurītē atvainojās, ka traucēja man braukt pa veloceliņu. Pārdevējs indietis benzīntankā pēc paša iniciatīvas pieskatīja manu veļļuku, lai gan es viņam to neprasīju. Tāda sajūta, ka te ar pieklājību var aplipt. Pat ja kāds traucē, viņam nesāks agresīvi pīpināt vai izteikt pretenzijas, bet drīzāk pagaidīs vai maigi pasmaidīs. Vispār te cilvēki bieži tev uz ielas uzsmaida, ja kāda iemesla dēļ saskrienas ar skatieniem un nevar pateikt "Ola" (piemēram, ir trokšņains).
Protams, ne viss ir tik ideāli. Valsts kantoru darbinieki arī mēdz trāpīties ne pārāk patīkami: tur pastā vai kādi transporta masku kontrolieri. Bet uz vienu tādu ir viens vai vairāk pieklājīgu, kas reāli vēlas palīdzēt, vismaz pēc manas pieredzes. Ceru, ka citviet Spānijā arī tā ir.
Bet noliksim birokrātiju malā, es taču joprojām eju mājās no okeanārija. Pa ceļam redzēju bundziniekus amatierus, kas mēģināja bungu aplī zem gājēju tilta, debesis, ko bija pārsvītrojis milzīgs daudzums lidmašīnu inversijas pēdu. Katru mirkli pa dienu te debesīs karājas kāda lidmašīna vai divas, bet gadās, ka arī četras piecas vienlaicīgi. Valensija ļoti bieži figurē Eiropā dzīvošanai labāko pilsētu sarakstos: klimats ir labs, cenas zemas, tāpat kā zema ir arī vardarbīgā noziedzība, visi servisi ir, aizbraukt vai aizlidot visur ir viegli. Te ir tik neslikti, ka ir sabraucis lērums tautas. Pārsvarā visādi digitālie nomadi, cilvēki nebūt ne trūcīgi, un tāpēc dzīvokļi cenā ir uzlidojuši debesīs. Turklāt arī paši spāņi pensijā pārceļas šurp, gluži kā amerikāņi uz Floridu.
Krievi arī brauc, saprotama lieta. Paziņas paziņa viņiem te tirgo nekustamo, saka, visādu valsts siles labuma guvēju ir pilns. Kāds cits pilsonis izmitina krievus palētākā rajonā, arī nesēž bez darba. Rajons skaitās krimināls, bet ar krievu akcentu tādā rajonā dzīvot var, īpaši, ja to izrunu nedaudz paspilgtina, lai labāk pabaida.
Citu reģionu, jo īpaši ziemeļu, iedzīvotāji uzskata, ka Valensijā ir nedaudz garlaicīgi vai pabadzīgi, bet tas, saprotama lieta, ir atkarīgs no taviem paradumiem. Man kopumā patīk, ka te var lūk šādi vienkārši paskriet katru vakaru pa centru, bet es taču esmu riteņbraucējs, un man tie 8 km ir pamaz. Bet izbraukt ārpus pilsētas - grūti un ilgi. No tā arī secinājums: kamēr tā-kuru-nedrīkst-saukt-vārdā tanki vēl nav ienākuši Latvijā, dzīvošu dzimtenē.
Saite uz pilno foto albumu ( CC-BY-SA )
Nogāju 7 km četrās stundās (nesteidzos)
Pat delfīni lasa šo blogu! Abonē arī tu!