Uzrakstīju stāstu, bet nevaru izdomāt labu pančlainu. Kas ir loģiski, jo stāsti uzreiz jāraksta ar ideju, nevis kā apziņas plūsma. Bet, kā mēdz teikt, ar ko bagāti, par to arī priecājamies.
**Labas idejas ienāk prātā negaidīti
**Šī frāze nemitīgi grozījās manā galvā. Kaujas stājā pie kafijas automāta, un kad aiz garlaicības gāju ārā ar smēķējošajiem kolēģiem, un kad vakaros pirku mīļākos glazētos sieriņus ar citronu garšu. Vai tas nozīmē, ka, mērķtiecīgi prātojot, kā gūt panākumus, es tos tikai attālinu? Vai arī ideju staigāšanai pa smadzenēm ir jābūt sagatavotai ar to (smadzeņu) iepriekšēju uzvārīšanu?
Lai palielinātu savas izredzes, vakaros šķirstīju laikmetīgās mākslas izstāžu bukletus, bet fonā uzliku Džona Keidža mūziku. Pēc tam visu nakti man sapņos rādījās, ka visums sastāv no paralēlskaldņiem, kurus es kārtoju vajadzīgajā secībā, metot spēļu kauliņus. Ideja, protams, svaiga, bet par labu to var nosaukt tikai ar lielu piespiešanos.
Doma par radošo izrāvienu nekādi nelaida vaļā. Sāku nodarboties ar frīraitingu pa 10 minūtēm dienā, un pat gandrīz padevos feisbuka reklāmas pierunāšanai palielināt savu kreativitāti ar Nīderlandes sēņu mikrodozēšanu. Mani apturēja tikai dīvains uzraksts lieliem burtiem: "MĒS NEUZŅEMAMIES ATBILDĪBU PAR TO, KA JŪS IESĒDINĀS CIETUMĀ UZ 3-5 GADIEM". Cietums, protams, veicina dziļas pārdomas, bet tur nepārdod citronu sieriņus, tikai vaniļas, kas mani nekādi neapmierināja.
Nākamais punkts mana potenciāla atraisīšanai bija šamaņu dejas ar tamburīnu, bet arī te mani gaidīja āķis. Kolēģe pastāstīja, ka paziņa aizdejojies tiktāl, ka pārrakstījis dzīvokli uz tamburīnnešiem (tamburīniešiem?), un tagad dzīvo kartona kastē zem tilta. Es ļoti laikus atcerējos, ka manai Džona Keidža mūzikas vinila plašu kolekcijai mitrums ir kaitīgs, tātad jāmeklē cits variants.
Ienāca prātā, ka dabisko hormonu pieplūdums liek cilvēkam darīt negaidītas dīvainības, un tas mani noteikti novedīs pie panākumiem. Uzliku telefonā stilīgo iepazīšanās apku, kur pirmās drīkst rakstīt tikai sievietes, un nolēmu paļauties uz likteni. Atzīmēju, ka esmu atvērts jebkāda formāta attiecībām ar jebkuru dzimumu, ieskaitot nebinārās personas.
Tieši ienāca prātā, ka ja reiz nebinārs, tātad ternārs, tas ir, trīsvērtīgs. Profilā ierakstīju, ka esmu trīsvērtīgs, kā ESM "Setuņ". Un te nu mani gaidīja džekpots! Sāka masveidā rakstīt skaitļošanas tehnikas vēstures cienītājas. Nez kāpēc bieži piemin trijnieciņu, droši vien lai uzturētu sarunu par elektromehāniskajām ESM.
Tikai nesaprotu, kāpēc viņas vienmēr atnāk uz randiņu ar papildu veci. Domāju, tas viņām ir redundances princips N+1, pie kura vienam vienmēr jābūt rezervē.