No karstvīna līdz slēgtai alai
Nīderlandē ir tradīcija nedēļas nogalēs rīkot Ziemassvētku tirdziņus, droši vien nokopēta no Vācijas. Pat tad vietējie saka, ka Vācijā tirdziņi ir labāki, un braukā uz turieni. Bet mums pietiek arī ar vietējo. Nākamās dienas vakarā mēs savācām vēl vienu draudzeni un devāmies uz tādu tirdziņu. Tas bija ļoti mīlīgi: bodītes, danči, karstvīns, ko te sauc, tradicionālie vietējie ēdieni – kroketes, un, protams, desiņas ar štovētiem kāpostiem. Mums uzreiz pacēlās Ziemassvētku gara līmenis, tā, ka mēs pat karstvīnu ierāvām trokšņainā krogā.
Aizlaidām uz citu pilsētu, kur ir liela ala, kurā arī it kā svin, bet alā netikām, es jau aizmirsu, kāpēc. It kā bija ciet, jo pilsētas centrā tieši notika karnevāla gājiens. Tam mēs uzmetām aci tikai garāmejot, jo gribējās ēst, un mēs meklējām, ko varētu aprīt. Visi restūži bija norezervēti līdz pēdējam, un beigās mēs nolocījām ceptas sēnītes un kroketes no koka pagaidu bodītes.
Laiku pavadījām lieliski, un es priecājos, ka atbraucu, lai gan atpakaļ uz lidostu tikt bija baigais čakars.
Agrā ceļotāja piedzīvojumi uz kofeīna neprāta robežas
Mans lidojums bija pa dienu, bet līdz tam vēl bija jānokļūst. Lieta tāda, ka draugi dzīvo uz Beļģijas un Nīderlandes robežas. No turienes ar autobusu uz Eindhovenu vēl jāpamanās nokļūt. Divas stundas+, ar pārsēšanos. Galu galā nolēmu braukt ar viņiem no rīta ar mašīnu. Problēma tāda, ka viņi izbrauc ap sešiem, vai pat agrāk. Es ārprātīgi neciešu agri celties, jo man ir sūdīgs miegs, es agri gandrīz nekad neaizmiegu. Bet ko darīsi.
No rīta man bija pavisam nelabi, kā jau tas mēdz būt, ja neizguļos. Visiem tas ir dažādi, bet tiem, kas vienkārši mazliet iebremzē un lēni domā, ir grūti saprast tos, kuriem mugurkauls deg un garastāvoklis: gribas pašlikvidēties.
Es atbraucu tik agri, ka variantu, kur pasēdēt, nebija daudz. Nācās iet uz Starbucks autoostā. Reitings tam ir abysmal, atšķirībā no vietējām craft kafejnīcām. Abyss – tas ir bezdibenis, tātad aptuveni to var tulkot kā «bezdibenīgs». Tas ir interesants vārda piemērs, kuru šajā kontekstā pārtulkot ir grūti, jo «bezdibenīgs» krievu valodā tā netiek izmantots. Parasts tulkojums būtu «pretīgs» vai «šausmīgs», bet tad pazūd tā nianse, ka reitings ir ļoti zems, zemāks par pašu zemāko dibenu. Es jums neesmu teicis, kā mani besī cilvēki, kuri uzskata, ka angļu valoda ir nabadzīgāka par krievu, vai ka krievu valoda ir pati bagātākā no visām? Tas ir tik tumsonīgs uzskats, ka pēc tam ar cilvēku ir grūti komunicēt, apmēram tā, it kā viņš ticētu plakanajai zemei.
Jebkurā gadījumā šis vārds tiek izmantots idiomātiski, jo reitings nevar būt zemāks par dibenu, tas ir tikai cipars. Bet analogas idiomas krievu valodā nav, ja nu vienīgi es nepietiekami daudz sēžu internetā. Kamēr rakstīju, apjautu, ka vistuvāk būtu «izgāzies», tātad atkal – zem zemes līmeņa. Lūk, jūsu acu priekšā notiek laba tulkojuma mokas, un tagad jūs saprotat, cik tas ir neviegls darbiņš.
Runājot par Starbucks, es izdzēru kafiju, nedaudz pasēdēju un aizgāju uz MediaMarkt pēc jauna lādētāja portatīvajam datoram, tā vietā, ko biju aizmirsis uzgaidāmajā telpā pirms geita. Tas bija baigi žēl, jo lādētājs bija ļoti labs, gallija-nitrīda, tātad ārkārtīgi kompakts, bet tajā pašā laikā uz 80 vatiem un ar 3 portiem. Ja kādam tāda nav, iesaku, ļoti ērti. Pēc nelieliem meklējumiem es atradu tādu pašu, bet uz 100 vatiem, tātad vienlaikus var lādēt portatīvo datoru un telefonu. Nedaudz lielāks izmēros, bet vienalga vienkārši uguns!
Lūgšana, meditācija un telefona apokalipse
Lidostā ierados laicīgi. Bija lieka stunda līdz iekāpšanai. Es paņēmu kafiju un iegāju meditācijas un lūgšanu telpā, lai uzrakstītu postu jums, mani mīļie sekotāji. Ne visi zina, bet dažās lidostās ir tāda telpa. Piemēram, Varšava. Bija arī šeit. Izskatās smieklīgi. Pie sienas karājas norāde uz Meku. Uz plauktiņa stāv dažādi Bībeles, Korāna un Bhagavadgītas tulkojumi (vairākās valodās, tostarp krievu), bet uz cita plauktiņa čupa ar lūgšanu paklājiņiem. Ir pat budistu statuetes un pāris teksti: kaut kas tur no Dalailamas un Dimanta sutra, šķiet.
Bet es lūdzu feisbuka dievam, un tāpēc atvēru portatīvo un sāku klabināt. Nepagāja ne desmit minūtes, kad ieskrēja tante gados. Es nedaudz apmulsu, bet ko tur padarīsi, ja reiz iesāku lietu, vajag pabeigt. Turpināju klabināt. Tante sāka meditēt, un es viņai pajautāju, kas un kā. Izrādījās, ka viņa ir no tās pašas manas Goenkas Vipassanas sektas. Tiem, kas nezina, paskaidrošu: tas ir desmit dienu retrīts (kā vorkšops, izolēts meditācijas kurss). Tur nedrīkst darīt neko citu, kā tikai gulēt, ēst un meditēt. Lietot telefonu nedrīkst, iet prom nedrīkst, sarunāties nedrīkst, sportot nedrīkst, rakstīt nedrīkst, lasīt nedrīkst, un pat perversi domāt nedrīkst. Pēdējais punkts mani gandrīz piebeidza!
Tātad tante sāka meditēt, bet es centos klabināt pēc iespējas klusāk. Labi vēl, ka man klaviatūra ir portatīvā, nevis mehāniskā, citādi būtu pilnīgs kaput. Tomēr meditēt nebija lemts: burtiski pēc pāris minūtēm sievietes telefons skaļi iekaucās ar kaut kādu sirēnu. Es bišķiņ apstulbu, jo loģiski taču būtu izslēgt skaņu meditācijas laikā. Viņa, acīmredzot, arī, jo vēl pēc pāris minūtēm pielēca kājās un aizmuka. Vai nu benzīns beidzās, kā anektodē par Štirlicu un peli, vai nu es viņu biju piebesījis ar taustiņu klaboņu. Lai vai kā, vēl pēc minūtes iekaucās jau mans telefons, kas lika man apstulbt vēlreiz, jau daudz fokusētāk.
Šis gadījums mums māca nesteigties spriest par lietām, kuras mēs līdz galam neizprotam. Kā izrādījās, telefons auroja ar sirēnu tāpēc, ka Nīderlandes valdība sarīkoja kataklizmu apziņošanas sistēmas pārbaudi caur mobilo tīklu. Tā nu es uzzināju, ko gaidīt, ja pēkšņi Krievijas tanku tornado uzgāzīsies Latvijai.
Ābolu atklāsmes un velopārvadājumu noslēpumi: dzenoties pēc ikriem un veselīga dzīvesveida
Nu lūk, beidzot brauciens tuvojas noslēgumam: es atlidoju uz Viļņu. Šoreiz nolēmu paprikoloties un aizskrēju uz vilcienu. Nekad agrāk tā nebiju darījis, bet te uzzināju, ka no lidostas līdz stacijai var aizbraukt ar vilcienu, nevis tikai ar autobusu. Lai to izdarītu, jāiziet pa centrālajām durvīm, jānoiet kvartāls, un tur būs tornis ar liftu uz leju, pie sliedēm. Es knapi-knapi paspēju, un arī tad — skriešus. Biļeti internetā var nopirkt tikai iepriekš, tā ka man bija nepareizā biļete. Tomēr konduktore man piedeva un izlikās, ka man ķipa ir biļete.
Vēlu vakarā (ap desmitiem) nokļuvu līdz šeit jau daudzkārt pieminētajai Turmantas stacijai, kas atrodas tieši uz Latvijas un Lietuvas robežas. Tur mani ar mašīnu savāca tētis, kuram es aizmirsu atgādināt, lai paķer līdzi mana dzīvokļa atslēgas. Nācās vēl iebraukt pie vecākiem pakaļ atslēgai. Tālredzība un plānošana rullē, kā parasti.
Ir laiks apkopot rezultātus, es tā domāju. Brauciens kopumā bija izdevies. Es pabraukājos, un diezgan daudz, praktiski katru vīkendu. Es notriecu krietnu žūksni piķa, bet ne tā, ka galīgi daudz. Kā saka mans draugs: «rociņas-kājiņas veselas, un labi vien ir, nopelnīsi vēl». Es kā nākas patusēju ar paziņu Valensijā un vecajiem čomiem Nīderlandē, kas vienmēr ir forši.
Es, protams, tagad mazliet vairāk zinu par dzīvi Spānijā. Kā tur ir silti un relaksēti, kādi tur ir kruti vilcieni, cik ātri tur aug cenas mājokļiem. Ieguvu vairāk zināšanu par to, kā strādāt attālināti un kā cīnīties ar izīrētājiem. Uz savas ādas izbaudīju, kā saka. Apstiprināju sev, ka Airbnb tiešām ir trūkumi, un viesnīca mūsdienās ir pavisam neslikta alternatīva, īpaši apart-viesnīca, kur ir virtuvīte.
Tiku skaidrībā par ābolu šķirnēm un sapratu, cik tās mēdz būt dažādas.
Daudz uzzināju par to, kā pa lēto pārvadāt velosipēdu pa Eiropu un Spāniju. Protams, man gribētos ceļot nevis vienam, bet grēks sūdzēties. Citādi lielais makaronu monstrs izdzirdēs un liks mums visiem kopā no Latvijas notīties. Apkārt karš, un daudzi cilvēki vispār ir palikuši bez pajumtes un iztikas līdzekļiem, bet man redz ikriņi sarkanie, nevis melnie.
Es sevī no jauna atklāju mīlestību pret ceļošanu, velosportu un veselīgu dzīvesveidu, un ceru šogad to turpināt. Kā mani tagad nemitīgi mudina Zwift: Ride On!
