Galu galā mēs tomēr tikām līdz dzimtajai viesnīcai. Taču vakarā nolēmām vēl pastaigāties pa rajonu. Es bezcerīgi cerēju tomēr atrast tējas glāzes, plus vajadzēja nopirkt saldumus dāvanai, nu, un iztērēt atlikušo naudu.
Starp citu, kā jau minēju, tēju turki dzer daudz, tā ir stipra un vietējā. Turcijā saražo ap 6% no pasaules tējas, bet pēc patēriņa tā stabili ir pirmajās vietās, vienā līmenī ar Lielbritāniju. Tā, 2004. gadā tējas patēriņš bija 2,4 kg uz cilvēku. Tas laikam izskaidro to, ka garšvielu tirgū man tēju viens onkulis ar dāsnu roku bēra milzīgā liekšķerē, es knapi viņu pierunāju neaizrauties. Es dzeru daudz tējas, bet diezin vai izdzeru vairāk par puskilo gadā, bet viņš man uzreiz gribēja viena paša veida tik daudz uzkraut. Tēja, taisnība, ir neslikta, tai ir patīkams, nerūgts aromāts.
Kas attiecas uz mūsu staigāšanu pa rajonu, es kārtējo reizi pārvarēju kompleksus un veiksmīgi sapirku dažādus saldumus. Ščukins negribēja stiept, teica, ka nopirks djūtijfrī, citi kā nu kurš: kādam saldumus neēd, kāds nedaudz iepirka. Es, no savas puses, esmu ļoti priecīgs, ka iepirkos rajonā: cenas mērenas, pēc skata un garšas saldumi superīgi, kaut arī daudzi saka, ka tā ir gaumes lieta. Nosaukumu, protams, nekādu nav, tāpat kā fočeņu: visu apēda. Lielākā daļa bija tīri tā nekas. Djūtijfrī izvēle arī bija liela, bet cenas it kā augstākas, viss iepakots kastēs, tātad ar konservantiem un mazāk dabīgs. Tā nu es tur nejauši nopirku šķīstošo granātābolu tēju – nonsenss, protams. Īstenībā tas ir vienkārši "yupi" analogs smukā kastītē.
Tomēr esmu aizskrējis notikumiem pa priekšu – līdz izlidošanai mums vēl vesela nakts un pusdiena. Vlandoties pa rajonu, glāzes es tā arī neatradu, tāpēc naudas atlikumu bez saldumiem iztērēju vietējam ēdienam. Šoreiz sanāca tiešām eksotiski – respektīvi, es tomēr atradu svaigus iespaidus.
Tramvaji Stambulā ir gari