Torosi
TOROSS - Ledus blāķis, kas izveidojies, saspiežoties ledum jūrās, ezeros, upēs. Torosu grēda.
Ne tik sen draugs Šuriks piedāvāja aizbraukt uz Jūrmalu. Viss jau būtu labi, bet ārā ir marta mēnesis. Man visādas ārprātīgas un ārpus rāmjiem ejošas idejas vienmēr ir tuvas sirdij, tāpēc man nebija ne mazāko iebildumu, un es uzreiz piekritu. Šuriks tomēr izrādījās tālredzīgāks, nekā es biju domājis: jūru, kā izrādījās, var apbrīnot jebkurā gadalaikā.
Lai nerastos vēlme mūs visus barā nosūtīt uz trakomāju, piedāvāju uzmest aci fotogrāfijām.
Viss sākās pirms nedēļas. Laikapstākļi vienkārši brīnišķīgi, saulīte, debesis, ko vēl cilvēkam vajag? Bet vajag pavisam nedaudz - aiziet uz lekcijām. Vismaz šad tad to labāk darīt, citādi var pavisam sarūsēt. Tāpēc arī brauciens tika atlikts līdz labākiem laikiem, kas ilgi nebija jāgaida. Jau pēc pusotras nedēļas Šuriks atkal pacēla šo tēmu, un mēs stingri nolēmām, ka sestdien tomēr dosimies papriecāties par parasto Baltijas skaistumu. Tomēr naktī no sestdienas uz piektdienu mani aizrāva ārkārtīgi svarīgs jautājums, proti, [izgriezusi antidatoru cenzūra, lai lasītājam nebūtu garlaicīgi] konfigurēšana iekš Linux. Nomuļļājies līdz 5 rītā, es uzzināju kaudzi nianšu par [izgriezusi antidatoru cenzūra, lai lasītājam nebūtu garlaicīgi], bet jautājumu atrisināt nespēju. Uzspļāvis visam, ielīdu pavisam citā jomā, un, saskaņā ar Mērfija likumiem, viss tika nokārtots 5 minūtēs. Tātad, 5:15 spēkus izsmēlis puslīķis ievēlās gultiņā.
Tieši pēc 5 stundām, 37 minūtēm un vēl dažām sekundēm mani ļaunprātīgi pamodināja b. Razguļajevs. Viss, kam man pietika spēka, bija pajautāt, cik tagad ir pulkstenis. To uzzinājis, es aizgulējies ātrāk grābu trubu un sāku zvanīties Šurikam. Nekas labs no tā sanākt nevarēja, un, pilnīgi dabiski, ka es trāpīju ne tur, pārbiedējot pavisam citu cilvēku ar baismīgu brēcienu "Tu kur esi?". Kad nu es izdzirdēju atbildi "Daugavpilī", tad pavisam apstulbu un, jau galīgi neko nesaprotot, izbrīnīts izteicu ģeniālu frāzi "Un ko tu tur dari?".
Par laimi, diezgan ātri ticis skaidrībā ar situāciju, es izlaboju kļūdu, un, pārzvanījis uz citu numuru, uzzināju, ka nodevējs Šuriks jau vizinās trolejbusā uz staciju, pat neinformējot par to mani.
Saķēris zobos drēbes, bulciņu "Skara" un piena paku, es aizdrāzos uz pieturu, kur mani pārņēma veiksmīga doma apturēt maršrutku, ko es arī izdarīju, kā rezultātā nokļūstot stacijā ātrāk par Šuriku. Jāsaka, ka viņš parādījās nevis viens, bet gan ar meiteni vārdā Oļa.
Sagaidījuši pārējos pasākuma dalībniekus Artūra Millera un viņa meitenes Žeņas personā, mēs veiksmīgi ielādējāmies elektrovilcienā un jau pēc kādas pusstundas soļojām pa Dubultu stacijas peronu.
Tā vēl ir Centrālā stacija. Respektīvi Rīgas stacija. No kreisās uz labo - es, Šuriks, Oļa, Artūrs.
