Офигенно
2008-08-04
https://ammosov.livejournal.com/384910.html
А я пошёл на обед.
Mēs dzīvojam, kamēr lidojam
Pēc tam, kad atgriezos no Beneta studijas, kur sabiju kādas divas stundas, mēs devāmies atpakaļ uz Medisonu. Par to nebūtu vērts stāstīt, ja vien nebūtu daži jautri atgadījumi.
Foruma “Velomania” baikeri veica ellišķīgu eksperimentu paši ar sevi – nopirka ašanbaiku un sportiskā stilā nobrauca ar to zināmu kilometru skaitu.
Ja nu kāds nav lietas kursā, ašanbaiks, viņš arī dročeskops, viņš arī metāllūžņu kaudze, ir tas, ko lielveikalos pārdod zem “kalnu velosipēda” izkārtnes. Pie mums tas maksā ap 60 Ls, un pēc analoģijas to droši vien vajadzētu saukt par “maksimabaiku”. Pirkt kaut ko tādu ir bīstami ne tikai veselībai, bet arī maciņam – jo TAS visu laiku lūst. Toties sportiskajai sagatavotībai gan tas ir labi – tāpēc, ka velosipēds absolūti nebrauc, nākas visu laiku iespringt no visa spēka. Galvenais – nepārpūlēties, hehe.
Vakarpusē māsa vairs vispār neko negribēja, kas man šķita dīvaini – kāda jēga braukt uz Delsu un pēc tam neko nedarīt? Lietus, taisnība, gāza kā no spaiņa, bet īstiem tūristiem tas nav attaisnojums.
Tāpēc es atstāju māsu krākt mašīnā, bet pats aizčāpoju uz fotogrāfa Henrija Hamiltona Beneta muzeju-studiju, kas atrodas pašā Viskonsindelsas centrā. Studijā par 7$ nopirku biļetīti un izgāju pa durvīm, kas no ārpuses atveramas tikai ar pārdevēja atslēgu, bet no iekšpuses ar parastu rokturi.
Iekšā pie sienām un stendos mani gaidīja liela izmēra fotogrāfijas. Paejot nedaudz tālāk, es ieraudzīju labi saglabājušos, vidējas miesasbūves padzīvojušu vīriņu brillēs un ar bārdu. Ģimenes pārim ar kādus 5 gadus vecu meitenīti viņš smalki stāstīja par studijas vēsturi. Ieraudzījis mani, apjautājās, vai es negribētu viņiem pievienoties. Uz manu nedrošo: “varbūt” vien ironiski novīpsnāja. Principā loģiska reakcija, bet kā gan lai viņš zina, ka ar savām angļu valodas zināšanām es sapratu labi ja pusi no viņa teiktā, pat sasprindzinot visas savas domāšanas spējas. Tomēr es nolēmu onkuli neaizvainot un kopā ar diviem citiem apmeklētājiem sāku viņā uzmanīgi klausīties, jo stāstīja viņš ļoti raiti un interesanti.