Mēs dzīvojam, kamēr lidojam
Uzvarējušās revolūcijas valsts dedzina spilgti oranžā halucinogēnā dūmakā:
mr_carbo, vai tu tur šokolādes batoniņus ar LSD vēl neesi pagaršojis?
Bet no Rīgas, runā, visi narkotiku tirgoņi aizbraukuši uz Angliju un Īriju, sekodami saviem klientiem. Tā nu tauta sēdēs uz diētas bez šokolādes un ēdīs pīpēs to, kas vēl palicis.
Neformālo saziņas stilu un saraustīto, ar slengu kaisīto runu reālajā dzīvē, ŽŽ es kompensēju ar pompozu kancelejas valodu un salikti sakārtotiem teikumiem.
Solīju par mūziku, bet slinkums.
Pateikšu vien to, ka pabeidzu lasīt Nīla Stīvensona "Kriptonomikonu". Droši vien pārāk nesamelošu, ja nosaukšu grāmatu par postkiberpanka fantastiku. Iepriekšējās divas Stīvensona grāmatas, kuras lasīju - "Lavīna" un "Dimanta laikmets, jeb Ābece dižciltīgām jaunavām" arī ir spēcīgas (ņemsim kaut vai nosaukumu!), bet Kriptonomikons - tas ir kaut kas.
Kaut kas tāds, kam nav analogu. Lai daiļliteratūrā pilnā nopietnībā tiktu skaidroti īsti šifrēšanas algoritmi ar formulām un piemēriem - ko tādu pat iedomāties grūti. Bet ņemot vērā to, ka te ir
1)Čupa ticamu vēsturisku un tehnisku detaļu par Otro pasaules karu un mūsdienu rietumu augsto tehnoloģiju korporāciju funkcionēšanu
2)Trīs neatkarīgu sižetu savijums, kas eleganti saplūst grāmatas beigās
3)Humors, kas pausts ar nevainojama stila un tēlainas postmodernisma valodas palīdzību
4)Dārgumu medības klasiskās piedzīvojumu tradīcijās
Citādi kā par šedevru šo grāmatu grūti nosaukt.
Īpaši iespaidoja vācu šifrēšanas mašīnas "Enigma" darbības skaidrojums ar velosipēda ķēdes piemēru un pareizā "spilventiņu" ar pienu ēšanas veida apraksts.
Lejupielādēt grāmatu var https://lib.aldebaran.ru
Lai mazinātu trakos sajūsmas uzplūdus un kompensētu robu kultūras bagāžā, lasu "Karu un mieru". Jā, jā, skolā es to nelasīju - nobijos, ka nepievarēšu to duļķaino garlaicību. Bet tagad noriju pāris dienās jau trešdaļu pirmā sējuma - izrādījās nemaz ne tik garlaicīgi, kā varētu būt.
Kā zināms, jaunais Mogwai albums ar nosaukumu Mr. Beast parādījās pīringa tīklos krietni pirms oficiālā izlaiduma.
Tagad tā bieži vien notiek ar populāriem masu kultūras produktiem žurnālistu negodprātības dēļ, kuri saņem promo versijas, līdzīgas tām, par kurām es rakstīju pirmajā daļā. Bieži gadās arī tā, ka albumu nopiratē paši darbinieki studijās, kurās tas tiek ierakstīts. Acīmredzot, augšminētās pilsoņu kategorijas nav lasījušas komiksus par autortiesībām, vai arī tiem netic. Starp citu, es šodien pie tādiem tiku patentu bibliotēkā.