Mēs dzīvojam, kamēr lidojam
Взял тут у сестры троюродной новый фотоаппарат пощёлкать. В итоге можно полюбоваться на мой район обитания со сверхвысоким разрешением в 9 мегапикселей фотика Fujitsu FinePix E900.
Vakar apmeklēju sporta kompleksu "Olimpija", kas atrodas ādas fabrikas rajonā Daugavpilī. Komplekss ir pārbūvēta atpūtas vieta kādas LPSR pastāvējušas organizācijas darbiniekiem. Uzturēties iekšā kompleksā var, cik vien uziet, samaksājot 2.5 LS (4.5$) par ieeju.
Iekšā ir neliels baseins (4 celiņi pa 25 metriem). Salīdzinājumā ar manu ierasto RTU baseinu Ķīpsalā (Rīgā) šis ir maziņš un zaļgans. Toties blakus vēl ir arī sauna, turku pirts un džakuzi. Plus sienas jautrās krāsās ar puķītēm, bet pie maliņām novietoti koka krēsli apmeklētāju atpūtai.
Džakuzi izrādījās smieklīga padarīšana. Es agrāk iedomājos džakuzi kā vieglus burbulīšus, kas nedaudz kutina ādu, bet patiesībā viss mutuļoja un burbuļoja kā katls ar ellišķīgu virumu. Vai kā kalnu upīte. Iemesls ir acīmredzams - asu izjūtu izslāpušie apmeklētāji daudz nedomā, un priecīgi pieņem agregāta iestatījumus, lai kādi tie arī nebūtu. Bet administrācija, nākot pretī, jau no rīta uzrubī visu uz maksimumu un vairs tos neaiztiek. Īstenībā visu var noregulēt kā vien gribas, ieskaitot temperatūru un no apakšas izlauzušos gaisa plūsmu daudzumu, ko es noskaidroju eksperimentālā ceļā.
Turku pirts, vai tas, ko ar to bija domājuši kompleksa projektētāji, ir vienkārši istaba ar divām trubām, no kurām nāk nedaudz ar eikaliptu un piparmētru aromatizēts karsts tvaiks. Jancīgs ir tikai izpildījums - milzīgas trubas rēgojas tieši uz grīdas, un dabūt 2. pakāpes apdegumu - kā nieku. Īpaši tādiem cilvēkiem kā man, kas bez brillēm pārvietojas uz tausti.
Otra jancīgā detaļa - jaunas tvaika porcijas padeves ieslēgšanas poga. Sienas pirtī ir pilnīgi gludas, un tikai vienā vietā rēgojas maza tērauda armatūras ļipiņa. Runā, ka, ja to aptausta un paglauda, tad pavisam drīz trubas ierūksies, kā apmierināti rukšķoši ziloņi, un izspļaus jaunu porciju aromātiskā karstuma. Sākumā es to pieņēmu par vietējo pilsētas leģendu, bet eksperimenti parādīja, ka tas atbilst patiesībai. Šķiet, tas ir izdarīts, lai izvairītos no parastās pogas sabojāšanās mitruma un karstuma dēļ, bet armatūras otrā galā vienkārši stāv sensors, kas mēra pretestību, kura mainās cilvēka pieskāriena brīdī.
Par saunu stāstīt nav ko. Tieši otrādi, pavaicāšu. Vairākkārt esmu dzirdējis, ka "sauna" ir izteikti kaitīgs jauno krievu izgudrojums, bet somi patiesībā vienmēr pērušies un peras pēc klasiskās "krievu" pirts principa. Vai tā ir? Tāpēc ka sauna man ir simpātiska tikai ar to, ka tur ļoti patīkami smaržo pēc sausa koka, un labāk jau es sēdēšu turku pirtī.
Pēc apmeklējuma rezultātiem pieņemts lēmums nopirkt abonementu un apmeklēt kompleksu regulāri.
Tātad, lejupielādējis jauno Mogwai albumu, es to uzliku fonā, bet pats ķēros pie mācībām vai kaut kā tamlīdzīga. Džinkstēja un trinkšķēja švakajās koju tumbiņās patīkami un glamūrīgi. Ģitāriņas albumā tīras un skanīgas, ellīgi noproducētas, ne velti albumu visapkārt apsaukā par ģeniālu. Ja to uztver kā rūpnieciski ražotu torti, kurā cukura, krēma un citu sastāvdaļu ir tieši mērenībā, tad epitets ir atzīstams par taisnīgu.
Taču saldskanīgo idilli pēkšņi pārtrauca dīvaini rāvieni un stostīšanās. Parasti tas nozīmē, ka fails ir bojāts, un nāksies pārkačāt visu albumu. Es jau gribēju saviebties, taču dīvainais saunds viss nebeidzās. Tad man ienāca prātā, ka viens atsevišķs fails no albuma nu nekādi nevar būt pilnībā bojāts, jo īpaši tāpēc, ka vilku es RAR arhīvu, kas atpakošanas laikā pārbauda veselumu ar CRC algoritma palīdzību. Galu galā es sāku ieklausīties kompozīcijā tālāk, cenšoties saprast, vai tiešām Mogwai mūziķi nolēmuši paņirgāties par klausītāju un iebāzt atklāti komerciālajā un viegli gremojamajā platē ļaunu un dzeloņainu treku, kas līdzīgs skarbai graizītai elektronikai un daļēji duetam The Books. Mans viedoklis mainījās ik pēc pāris sekundēm, bet smadzenes bija paralizētas, jo melodiskā instrumentālā mūzika, ko kāds baisms maniaks-šķērdētājs sagraizījis nelielos gabalos, skanēja vienkārši prātam neaptverami.
Galu galā es nolēmu, ka tā ir autora iecere, un jau grasījos piedot Mogwai par tādu fintu visus viņu grēkus . Bet man pietika nūģīguma pārkačāt albumu no jauna, lai pārbaudītu. Protams, "normālajā" albuma versijā tā pati kompozīcija Friend Of The Night izrādījās pagarlaicīgs singls, kas mūsdienās skan pat FM radio, un it nemaz nav patologanatomiskās mākslas darbs. Un tas, ko es noturēju par mūziķu uzstājību un maniakālismu, izrādījās vienkārši viltīgs skaņu ieraksta defekts. Acīmredzot albums tika nozagts no studijas vēl nepabeigts, tāpēc arī radās pilnīgas psihedēlijas un maģijas efekts.
Tagad paskaidrošu, kāpēc stāstam ir tāds virsraksts. Tas viss man krietni atgādināja mūžīgās Andreja Gorohova runas par to, ka skaņas kvalitātei nav izšķirošas nozīmes mūzikas uztverē, bet skaidrs un rafinēts studijas ieraksts, ko tā mīl meidžor-leibli un mūzikas amatnieki, vispār dažkārt nogalina maģiju un draivu. Mans stāsts ir saistīts ar šādu viedokli tikai pastarpināti, bet atgādina mums par līdzīgām lietām.
Par to, ka tehniskie līdzekļi kā semplošana tiešām atvēra jaunus apvāršņus un ļāva īstenot neredzētas idejas. Un par to, ka skaņu glezniecībā tiešām ir pieļaujami visi paņēmieni: gan troksnis, gan vispār jebkura skaņa ne tikai var tikt iebūvēta muzikālajā kompozīcijā kā dekoratīvi elementi, bet pati par sevi ir mūzika, vai var veidot kompozīcijas mugurkaulu. Un par to, ka nejaušība var radīt mākslā to, ko mēdz nebūt iespējams sasniegt ar ilgu darbu un virtuozitāti.
Man tās ir absolūti acīmredzamas aksiomas, un man ir ļoti dīvaini redzēt, kad cilvēki pieturas pie cita viedokļa.
P.S. Necerot, ka kāds atbalstīs manu filozofēšanu, tomēr izlikšu failus.
Parastā versija Apbrīnojamā versija
Страна победившей революции жж0т ярко-оранжевым галюциногенным маревом:
mr_carbo, ты там шоколадные батончики с ЛСД ещё не пробовал?
А из Риги, говорят, все наркодилеры уехали в Англию и Ирландию, вслед за своими клиентами. Так что будет народ сидеть на диете без шоколада и кушать курить что ещё осталось.