Nolēmu tikt skaidrībā, kāpēc mani es izjūtu neuzticību pret rokenrolu, indīroku un džezu. Sākšu no tālienes.
Atcerējos, ka reiz, pēc daudzkārtējas leibla Sonig produkcijas, tas ir, izlašu "comp.", ".ilation" un vēl visādu sīkumu klausīšanās, visa pārējā mūzika man sāka šķist šausmīgi vienkārša un primitīva. Principā tas arī ir saprotams – Jans Verners, bijušais Oval un pašreizējais - Microstoria dalībnieks, projekta Lithops autors, apgalvoja lūk ko: "nekā sarežģītāka par leibla Sonig mūziku šobrīd nav". Cik saprotu, viņš bija domājis, ka sarežģītāka pēc iekšējās struktūras, un daļēji – pēc klausīšanās un uztveres grūtuma. Proti, šī mūzika ir klasisks piemērs tam, ko nesagatavots cilvēks nosauks par "pretīgu troksni, kam nav nekāda sakara ar mūziku", bet melomāns – roka cienītājs teiks "tas ir kaut kāds noizs".
Tātad, skaņas tajā ir tik biezi sastādītas, cieši saistītas un savijušās, ka kaut ko saklausīt kļūst arhisarežģīti. Toties, ja pāriet uz kādu instrumentālo easy listening, uzreiz kļūst reti pretīgi – dzirdami visi instrumenti, kas ierakstīti tīri un atsevišķi. Proti, tas izklausās tā, it kā cilvēki būtu ieslēguši bungu mašīnu, dažus sintezatorus, un paspēlē sev līdzi uz ģitāras vai kāda bandžo. Turklāt viņi laiku pa laikam sintezatoru pārprogrammē, mainot tempu un instrumentus, pievienojot un noņemot efektus. Tā, piemēram, bieži vien skan Vangelis vai Enigma. Man rodas jautājums: vai tiešām viņi domā, ka tādā veidā sanāk mūzika?
Kaut kad artem_r izmeta frāzi, ka vairums cilvēku jau pašu mūziku nemaz nedzird, bet dzird tikai ritmu un melodiju (vai ritmu un saundu?).
Es uzreiz aizdomājos, vai es piederu pie tiem, kuri dzird, un ko tas vispār nozīmē – dzirdēt mūziku? Aizdomājos tieši tāpēc, ka mani necepī senais 70. gadu roks.
Mūsdienu rokā, pareizāk sakot, "alternatīvā", mani "aizķer" ne pēdējā kārtā foršs, prasmīgi noproducēts saundiņš, skarbi un drūmi skanošas ģitāras ar stilīgiem efektu procesoriem, disonanses un lauzts ritms, kā arī elektroniskās fīčas-efekti. Un melodija, protams. Tad kas, vai tas viss ir tikai ārējie atribūti, popsīgie "hūki"?
Kas attiecas uz elektronisko mūziku, tad, ja tā ir vienkārša – tur patīk grūvs, saunds un mood, proti, noskaņa, ko rada kompozīcija. Bet, ja mūzika ir advancēta, kā mans mīļākais alternatīvais hiphops, parādās vēl arī izbrīns par semplu dažādību, to neiedomājami organisko apvienojumu un pilnīgi citpasaulīgajām manipulācijām ar ritmu.
Paliek galvenais jautājums – vai mūzikā ir vēl kaut kas? Kaut kas nozīmīgāks par visu iepriekš minēto?
Vai arī to svarīgāko es tomēr esmu uzskaitījis, bet manas ausis, ko sabojājusi pārkompresētā un izfiltrētā skaņa, vienkārši neuztver 60. gadu salīdzinoši mīkstos un dabiskos ierakstus?
P.S. Šo tekstu uzrakstīju jau sen, gribēju uzrakstīt garāku, bet aizmirsu pabeigt. Tā ka lieku iekšā, kā ir.
Skaidrošanās
2005-11-13