Trešā diena solījās būt piesātināta – netālu atradās Akamasas rags, kurp, un kura dēļ, mēs, patiesībā, arī bijām atbraukuši uz salas ziemeļrietumu galu. Labi vismaz, ka Saška mani turp izvilka (lai gan tas maksāja vairākus pārbraucienus ar autobusu), citādi es caurām dienām tik pa Trodu vien vizinātos, un šīs dienas būtu skaitītas, jo kalni tur ir ārkārtīgi kalnaini. Mani pārliecināja raksts Guardian, kur Akamasai tiek dziedātas visādas slavas dziesmas.
Akamasa – tas nav vienkārši rags, bet nacionālais parks, kurā ir milzum daudz endēmisku augu sugu, un, par laimi, gandrīz nav cilvēku pēdu. Kas mums, kā civilizācijas pamešanas cienītājiem, ir ļoti pa prātam. Lai nospraustu maršrutu, mēs izmantojām Kipras tūrisma organizācijas (CTO) autorības trekus, kas ir gluži sakarīgi. Lai gan vietām šķiet, ka treku aprakstus veidojis cilvēks ar lielu un ļaunprātīgu humora izjūtu (tāpat kā daudzi mani draugi, tāpēc spēju novērtēt). Ļoti jau nu bieži tur parādās apmēram šādi vārdi: “patīkams un viegls maršruts, nekur tajā nav augstuma krituma, kas pārsniegtu 400 metrus”. Krituma varbūt arī nav, taču augstuma kāpums var mierīgi krietni pārsniegt kilometru, ja ne visus divus. Neviens no mūsu draugiem tik daudz nebija braucis – kāpums 1.5 kilometri, it īpaši, ja puse pa granti, jau skaitās ļoti cienījams, 1.8 ir griesti, bet virs 2 to sauc “neprātīgi drosmīgajiem mēs dziedam dziesmu”.
Lasīt tālāk →
