Šeit ir vērts par šo tēmu parunāt sīkāk. Lieta tāda, ka Tingvelira ir ne tikai nacionālais parks, bet ārkārtīgi ievērojama vieta. No vienas puses — vēsturiska līdz nelabumam, bet no otras — “spēka vieta”, kur saplūst pasaules enerģētiskās līnijas. Vērīgs lasītājs nevar nepamanīt, ka pēdējā frāze no manas mutes var skanēt tikai ironiskā gaisotnē. Tā arī ir, bet šajā gadījumā — cieņpilni ironiskā.
Kādu gan ēdienu es gribu pagatavot no visiem šiem vārdu makaroniem?
Ēdienu, kas nav diez ko ass un košs, proti, bez jebkādas sensacionalitātes, toties pamatīgu un sātīgu, proti, tādu, kas mani personīgi iespaidoja diezgan dziļi.
Tātad, Tingvelira galvenokārt ir pazīstama ar divām lietām.
Pirmā — te atrodas kontinentālais lūzums starp Eirāzijas un Ziemeļamerikas kontinentālajām plātnēm. Ja kāds ir aizmirsis visu skolas ģeoloģijas kursu, tad ļaujiet man atgādināt: oficiālā un valdošā teorija vēsta, ka visi mūsu kontinenti atrodas uz vairāk vai mazāk aukstām un cietām litosfēras tektoniskajām plātnēm, zem kurām planētas viela ir krietni mīkstāka, karstāka un plastiskāka, un to sauc par astenosfēru. Un šīs te plātnes peld astenosfērā kā dzelzs lūžņi dzīvsudrabā.
Šur tur plātnes beidzas un rīvējas viena gar otru ar malām, izraisot zemestrīces, cunami un citas iztēli aizraujošas lietas. Arī Īslandē tā gadās, taču tieši šajā vietā var novērot vēl arī skaidru robežu — kur viena beidzas, bet otra sākas.
Tas pats lūzums, pa kreisi — Eiropa, pa labi — Amerika