Interesanti, kā pret īstās realitātes teoriju izturētos virtuālās realitātes iedzīvotāji, kas zina, ka viņu apkārtējā vide nav īsta?
Vai tā viņiem šķistu tikpat interesanta un oriģināla, kā mums - virtuālās realitātes ideja? Vai viņi sāktu domāt, vai tas ir iespējams - izlauzties no savas virtualitātes gūsta hipotētiskā realitātē? Var iebilst, ka viņi no dzimšanas uzskatītu, ka kaut kur augstāk hierarhijā vai tieši aiz viņu realitātes pastāv "īstā" realitāte. Bet pieņemsim, ka viņiem ir kādi pierādījumi tam, ka arī augstākstāvošā realitāte ir virtuāla, un viņi paši spēj radīt zemākstāvošu. Tādā gadījumā viņi varētu uzskatīt, ka realitāšu hierarhija ir bezgalīga - tādā idejā viņu situācijā nav nekā dīvaina. Interesanti, vai viņi uzņemtu "Antimatricu"? Un kāda tajā būtu pamatideja? Ka viņu realitāte patiesībā ir īsta, bet visu a priori pieņemtā virtualitāte ir gadu tūkstošiem ilgas kultūras tradīcijas, reliģijas un zinātnisku falsifikāciju veidota. Vai arī, ka laimei un priekam tieši otrādi ir jābēg uz jaunu, mākslīgi radītu realitāti?
Vispār virtuālās realitātes jēdzienam atbilst programmēšanas koncepcija par virtuālo mašīnu. Ko tā nozīmē ?
To, ka programma, kas šķietami darbojas jūsu datorā, patiesībā daudzos gadījumos atrodas kādā abstraktā datorā, kuram ar jūsu datoru ir tikai dažas kopīgas iezīmes. Savukārt pats šis abstraktais dators - arī ir programma (vienkāršības labad to var pielīdzināt operētājsistēmai), kas tiešām darbojas tieši uz jūsu "dzelžiem". Protams, viss nav tik vienkārši - abstraktais dators, kurā darbojas programma, var būt cieši saistīts ar jūsu datoru, bet daļēji programma var pat aizkļūt līdz reālajam. Vismaz tam, ko viņa un vairums cilvēku uzskata par reālu :-)
Tālāk līdz zaļajiem burtiem seko gabals gīkiem, nērdiem un citiem maniakiem, kuriem nav žēl laika.
Šeit es beigšu nest abstraktas muļķības, un uzrakstīšu pāris labiem programmētājiem vispārzināmas patiesības. Ceru, ka nevienu nenogurdināšu (Vispār nav skaidrs, kāpēc - jo programmētāji to tāpat zina, bet pārējiem būs grūti)
Ko es saprotu ar to, ka programma uz mūsdienu datora vienmēr darbojas uz kaut kā līdzīga virtuālajai mašīnai? Kā piemēru ņemsim operētājsistēmu Linux, vai plašāk - Unix veidīgās sistēmas. Teorētiski, var izmantot tikai no mašīnas neatkarīgas funkcijas un bibliotēkas, kas pastāv dažādām platformām (principā, daudzas programmas tā arī dara). Vienkārši pārkompilējot, programma darbosies uz pilnīgi citas platformas. Tādējādi tā "eksistē" C++ valodas un OS standarta bibliotēku "virtuālajā mašīnā".
Bet tagad uzrakstīšu, kāpēc programma var "aizkļūt" līdz "reālajam" līmenim, un kāpēc tas nemaz nav reāls. Aizkļūt - nozīmē izmantot tā datora mašīnkodu, uz kura tā darbojas, tas ir, tiešas instrukcijas datoram, apejot operētājsistēmas starpniecību.
Bet viltīgā fiška slēpjas tajā, ka mūsdienu datori jau sen neizpilda x86 arhitektūras kodu pa tiešo, bet gan translē to uz t.s. savas dzimtās arhitektūras mikrokodu. T.i. pat operētājsistēma pati darbojas x86 arhitektūras virtuālajā mašīnā.
Bet pie tam
1)Viņa to nezina
2)Viņai nav nekāda veida, kā nokļūt līdz reālajai arhitektūrai, atšķirībā no programmām, kas eksistē pašā OS un izmanto tās funkcijas (skat. augstāk)
Un ja atceras, ka mūsdienu programmas ļoti bieži tiek rakstītas uz "īstām" virtuālajām mašīnām vārda tiešākajā nozīmē (Java, .NET, valodas ar interpretatoru kā Python, PHP, Perl), sanāk, ka tās jau darbojas virtuālo mašīnu 3.-4. iekļāvuma līmenī. Plus ir skriptu valodas, kas darbojas Java vidē, tas ir 5. līmenis. Plus vēl ir pilns ar "emulatoriem" tipa Microsoft VirtualPC, kas ļauj darbināt vienu operētājsistēmu uz citas "lodziņā". Japāņi rekur nesen uz spēļu konsoles Sony PS3 Windows XP palaida, starp citu. Uz emulatora QEMU, kas darbojas zem Linusa.
Bet šeit atkal lasīt ir droši.
Un tas viss nav izdarīts smukumam vai izklaidei, bet gan lietas labā. T.i. iedomājieties, ja mēs dzīvotu virtuālajā realitātē 6. iekļāvuma līmenī, un vēlmes gadījumā mums būtu iespēja aizkļūt kaut kur maksimāli līdz 2.-3. Lūk, tas tik būtu jautri.
Kaut arī ar īstu virtuālo realitāti (bļāviens, kāds oksimorons) virtuālo mašīnu nevar salīdzināt, vienalga atstāj iespaidu. Palaižot programmu, jūs pat nenojaušat, cik viss ir ielaists (pēc oksimorona pēc noteikumiem seko kalambūrs)
Pēc tāda vinegreta nav brīnums, ka kino "Matrica" viegli uztver visu mastu datoriķi (pat tie, kas nav lietas kursā, pat zemapziņā). Bet tāpēc arī paši visiespringušākie reizēm brīnās, kāpēc Matrica uz visiem atstāj tādu iespaidu, un kas tajā ir tik pārsteidzošs? Savukārt fantastikas mīļotāji vai salasījušies cilvēki piedevām atceras, ka par VR koncepciju rakstīja Staņislavs Lems vēl 63. gadā, ja mani atmiņa neviļ, esejā "Tehnoloģiju summa".
Lasīt tālāk →