Mans plāns bija vienkāršs – ielīst dzelzs tārpa vēderā uz sliedēm, tā iekšās nokļūt no Telavivas līdz Beerševas pilsētai, apskatīties, pārnakšņot tur un maukt tālāk akmeņainajā tuksnesī. Lielisks čalis Natans (jeb Antons) aizveda mani ar velo līdz dzelzceļa stacijai ar mašīnu. Kamēr mēs tur trināmies, gaidot vilcienu, viņš pastāstīja, ka pēc kareivju uniformas un cepures var noteikt karaspēka veidu un citus faktus.
Ja reiz runa iegriezās par bruņotajiem spēkiem, jāpaskaidro, ka jau kopš neatkarīgās Izraēlas valsts pastāvēšanas sākuma (no 1946. gada) armijai tajā ir bijusi milzīga loma. Diezgan paredzami, ņemot vērā, ka apkārt ir naidīgi arābu/islāma režīmi. Obligātajā dienestā iesauc visus ebrejus, izņemot ortodoksālos, bet pēdējie, tāpat kā citu tautību cilvēki, var iet dienēt kā brīvprātīgie. Izņēmums ir viens – Izraēlas arābi (kuru valstī nepavisam nav maz, ap 20%). Vīrieši dien trīs gadus, sievietes divus, dažreiz arī vairāk – ja armija ir maksājusi par tavām apmācībām civilajās specialitātēs, piemēram.
Lasīt tālāk →