Mēs dzīvojam, kamēr lidojam
Ribakovs, protams, iekrita stuporā, kad mūs tā fiksi nosēdināja, ielēja tēju un sāka stāstīt, kas un kā viņiem te notiek. Līdz pat saulrietam viņš tā īsti nesaprata, kas vispār notiek, un viņu māca dalītas jūtas. Tomēr es ne tāpat vien apstājos pie šīs būdiņas ar uzrakstu "Al-Numeira". Lieta tāda, ka atcerējos lasījis mūsu namatēva Viljama profilā, ka šī ir tieši tā pati NGO (nevalstiskā organizācija), kurā viņš darbojas, un viņš pat bija atsūtījis savu vietējo draugu tālruņa numurus, kurus es, par nelaimi, nebiju pierakstījis. Šī organizācija nodarbojas ar ekoapziņas ieviešanu reģiona iedzīvotāju prātos un izglīto, kā pareizi taupīt ūdeni un elektrību, kā audzēt dārzeņus un augļus ar minimāliem tēriņiem.
Iepriekšējā daļa beidzās ar to, ka ap vieniem dienā mēs beidzot bijām nobrieduši sākt mūsu ceļojumu pa pieaugušo modei, nevis vienkārši iesildoties, kā uz robežas. Priekšā mūs gaidīja piecdesmit kilometri, kas jau iepriekš tika apcirpti, pateicoties mistera Ragaja laipnībai. Mēs gan vēl nepaspējām sākt kustību, kad mums pienāca klāt aizdomīgi eiropeiska izskata puisietis. Izsekojot viņa trajektoriju, mēs atklājām brangu velopiekabi, pilnu ar kalnu divriteņiem, kādi 15 vai 20, ne mazāk. Jāsaka, ka līdz šim brīdim mēs Jordānijā bijām redzējuši divriteņus tieši vienu reizi, tāpēc tāds baiku pieplūdums bija patīkams pārsteigums.
Pamodāmies mēs ap desmitiem, apēdām maizi, kas bija palikusi pāri no Sašas vakardienas gatavotā ēdiena, un sākām lūgties Nadiram, kurš ar tējas glāzīti rokās priecājās par ainavu aiz loga, lai viņš sazvana Ragaju.
Kurš arī punktuāli ieradās pēc desmit minūtēm. Mēs negaidījām tādu izgājienu no Jordānijas pilsoņa, tāpēc steidzīgi sagrābām somas un skrējām krāmēties iekšā. Misters Ragajs izrādījās tāds pusmūža mierīgs, apaļīgs un plikpaurains vecis, un viņš paskaidroja, ka Ribakovam nāksies sarūmēties, lai, saliekoties deviņos līkumos, ietilptu kopā ar velosipēdu uz nolaistā aizmugurējā sēdekļa.