Digitālais klaidonis

Mēs dzīvojam, kamēr lidojam

Skotija — 19, Pirmā intermēdija

Kā es to parasti mēdzu darīt, es uz pāris mēnešiem uzmetu mīksto blogam, aizraujoties ar citām darīšanām. Dažreiz tāpat vien, bet biežāk vienkārši absolūti nebija ne spēka, ne garastāvokļa.

Šo mēnešu laikā ir noticis daudz kas. Esmu paspējis pabeigt remontu virtuvē. Nopirkt aizkarus un kalnus tējas. Izlasīt pazīstamā blogera Aleksandra Skota grāmatu (tīmekļa seriālu) Unsong. Nobraukt vairākus simtus kilometru ar velosipēdu. Dabūt kārtējo porciju nopietnu problēmu un nepatikšanu. Dzīve kā jau dzīve.

Remonts izskatās lieliski (vismaz man). Ozolkoka plauktus tēta darbnīcā es uztaisīju pats, tētis iemācīja. Strādāt ar koku ir ļoti patīkami. Ja taisa pavisam no nulles, pat visvienkāršākā lieta, taisnstūra plaukts ar slēpto stiprinājumu — tā ir čakarīga padarīšana.

Plaukti virtuvē

Lasīt tālāk →

Skotija — 18, septītā diena

Lūk, Ribakovs visu laiku brīnījās, ka es rakstu no atmiņas. Acīmredzot, haļava beigusies, un tagad tā vairs nesanāks. Vesela diena pagājusi, bet bildes ir tikai no vakara, kā mēs staigājām pie Artūra troņa.

Šajā dienā es klīdu kā apmaldījies. Iegāju primarkā, nedārgā apģērbu veikalā, kas veikli un operatīvi kopē modes trendus un padara tos pieejamus plašiem slāņiem. Iegriezos arī tūristu šmotku veikalos, bet gribas paralīze traucē pieņemt lēmumus. Vai es iešu kalnos? Vai man tam vajag kaut kādas pontīgas drēbes, vai iztikšu tāpat? Vai ir jēga kaut ko pirkt, ja es tāpat tievēju, turklāt tobrīd veiksmīgi?

Lasīt tālāk →

Skotija — 17, sestā diena, vakars

Ārā Skotijā karsti nemēdz būt, bet Subway iekšā es gandrīz dzīvs izvārījos. Paprasīju pārdevējam par refiliem (vai var piepildīt glāzīti ar gāzēto dzērienu vēlreiz). Izrādās, pienākas tikai viens. ASV parasti tie nav ierobežoti. Latvijā gandrīz nekad nekā tāda nav, pārāk jau nu tauta nabadzīga un uz haļavu kāra. Klīst baumas, ka tad, kad pirmo reizi McDonald's Krievijā tos atļāva (vēl deviņdesmitajos), cilvēki nāca ar desmitlitrīgām kannām un stāvēja kilometru garā rindā.

Ārā tomēr liela trase, nācās nogriezties aiz stūra. No trokšņainās un netīrās maģistrāles es nokļuvu turīgā rajončikā ar savrupmājām. Zālienā tieši pa vidu gozējās draudīgs uzraksts «privātīpašums». Nācās iekārtoties uz apmales. Kamēr gremoju, atkal aizgāja autobuss. Beigu beigās es tomēr aizbraucu līdz vietai, kur tālāk varēju pēdot kājām. Gāju pa mums jau pazīstamo taku Water Of Leith Walkway.

Lasīt tālāk →

Skotija — 16, sestā diena, zoodārzs

Jekaterina aizlidoja agri no rīta. Es nesteidzīgi piecēlos un devos jaunu piedzīvojumu meklējumos. Sākumā nolēmu noskaidrot, kas tā par zaļu bļambu, ko mēs redzējām, nelikumīgi ieņemot Artūra troni. Kartē tā bija atzīmēta kā The Meadows. Izrādījās, ka tas ir centrālais parks. "Kautrīgs mēģinājums" — tā to nosauca kādā rakstā. Jā, nekā tāda īpaša tajā parkā nav. Es tā pasēdēju uz soliņa, parakstīju rakstus, piepumpējos. Skatījos apkārt, bolījos uz cilvēkiem. Daudz bērnu, suņu, bet viens sportists skrēja ar gigantisku, smagu maisu uz pleciem. Iepriekš dzīvē tādu sportu nebiju redzējis. Andrejs man vēlāk atbildēja, ka viņš arī tā ir darījis, bet vairs neatceros, kas viņam bija uz pleciem.

Saulaina diena plašā parkā: plata zaļa pļava ar dažiem cilvēkiem, kas sēž zālē, ir koku ieskauta, bet pa labi iet asfaltēts celiņš ar sētu.

Lasīt tālāk →