Iekārtojušies kempingā un drosmīgi pametuši mantas, ar ričukiem devāmies uz centru.
Nesteidzīgi gājām pa centru un pamanījām grafiti – izrādījās skvēriņš – neformālās jaunatnes pulcēšanās vieta. Tiesa, Islandes galvaspilsēta ir tik ļoti caurstrāvota ar hipsterisma, tusiņu un iedzeršanu garu, ka nesapratīsi – kur te jaunatne ir formāla un kur nav. Diez vai tur kāds par šo jautājumu tā iespringst tik ļoti kā es. Man jau periodiski šķiet, ka es nekur neiederos – esmu grāmatu tārps un nūģis, bet trenažieru zālē nīkstu veseliem vakariem, esmu velotūrists un vispār veselīga dzīvesveida piekritējs, ne lāsītes mutē neesmu ņēmis, bet braucu uz piepīpētiem reiviem dejot līdz rītam. Un materiālists un ateists līdz sirds dziļumiem, bet eju uz jogu, un man ir ļoti saprotama budisma pasaules uztvere un filozofija. Es uzskatu, ka man ir stingri morāles principi, bet to plašums ir tāds, ka vairumam cilvēku tie ir pārāk liberāli, un paust savu iecietību pret minoritātēm konservatīvu pilsoņu lokā – nozīmē piesaukt nepatikšanas.
Cilvēks ar tūkstoš sejām, bet kura ir īstā – nav zināms. Būtu jau labi visos tajos tusiņos justies kā savējam, taču bieži sanāk tā, ka visur jūties kā svešais. Nevajadzētu, protams, par to stipri iespringst, bet tomēr, cilvēki spriež pēc sociālajiem kodiem: ārienes un uzvedības – ja redz, ka neesi no tusiņa, uzticību tev iemantot būs grūtāk.
