Liktos jau, ka te nu tas ir — viss. Grūtības un mocības palikušas aizmugurē, braukt vairs nav atlicis daudz, laikapstākļi lieliski, priekšā – Reikjavīkas nakts un dienas dzīve, sex, drugs & rock’n’roll.
Bet nē, skarbā novada nāves tvēriens neatlaiž. Vējš sejā ir tādā spēkā, ka diez vai iespējams stundas laikā nobraukt 10 kilometrus. Nogurums, kas uzkrājies divu nedēļu laikā, pēkšņi uzvēlās ar visu savu smagumu. Ainava vairs neiedvesmo: vai nu tā ir pārāk vienveidīga, vai nu jau ir apnicis priecāties par dabu, vai arī monotonā mīšana pret vēju pārāk nomāc nomocīto prātu.
To pašu var teikt arī par manu tagadējo stāstu: tas ir tā ievilcies, ka esmu jau paspējis uz Kopenhāgenu aizlidot, un bezgalīgie ditirambi Īslandes dabai vairs netiek smelti no visuma informatīvā lauka ar tādu vieglumu.
Mūsu moku peripetijas jūtamas vēl spēcīgāk arī tādēļ, ka periodiski vai nu Andrejs ir drūms un dusmīgs uz pasauli, vai arī es, tādi nu mēs esam iekārtoti.
Taisnības labad, man vispār bieži ienāk prātā doma, ka ceļo nemierīgi cilvēki, viņiem nereti gadās garastāvokļa svārstības, un viņi nav apmierināti ar to, kas viņiem ir un ko viņi dara mājās. Citādi kāpēc gan lai viņi tiektos kaut kur uz svešām zemēm, kur nepavisam nav ar medu smērēts?
Atgriezties bija slinkums, bet cita ceļa nebija, izgājām caur lopu cauruli