Mēs dzīvojam, kamēr lidojam
Izzinoša runa par pierašanas mehānismiem smadzenēs ar fokusu uz pornogrāfijas
cienītājiem. Vienkāršā valodā tiek pieminēts dopamīns, viens no mūsu smadzeņu lielajiem un briesmīgajiem valdniekiem.
https://www.youtube.com/watch?annotation_id=annotation_263672&feature=iv&src_vid=zif0_60b3WU&v=wSF82AwSDiU
Nākamajā dienā starts bija paredzēts no Mojkovacas pilsētas uz nacionālo parku Biogradska Gora. Pilsētiņai vajadzēja būt pavisam nelielai, pēc Vikipēdijas – 4k iedzīvotāju. Cerības atrast Andrejam jaunu loku saliektā vietā, bet man – rezerves riepu – strauji ruka. Man vēl nebija tik liels uztraukums – Dūmers paziņoja, ka 26 collu kameru var uzstiept uz 28 collu loka, ko viņa acu priekšā bija darījis šaurās velosipēdistu aprindās plaši pazīstamais Aleksejs.
Es pamēģināju – un, tavu brīnumu – ideja nostrādāja. Tā ka ceļgali turpināja trīcēt tikai Andrejam.
Atbraucām mēs, kā jau tika minēts, agrā rītā, pēc 31 stundas ceļā. Pats par sevi saprotams, nolēmām nosnausties, pirms mesties varoņdarbos.
Un šajā rakstā es atšifrēšu visādus tādus diktofona ierakstus.
Iekrāvāmies un izbraucām mēs 22.30, un ierakstā ir dzirdams dzirdams optimistisks Dūmera komentārs: “Vajag iemest!”