Mēs dzīvojam, kamēr lidojam
Balaklava — pilsēta, kurā padomju laikā atradās stingri slepena zemūdeņu bāze. Pēc behemotiskās lielvalsts sabrukuma visu aši izzaga. Kad attapās, ierīkoja muzeju, bet nācās atjaunot pa kripatiņai.
Izbraucām cauri Sevastopolei, kas diži neiespaidoja, un tās nomalē, pie jūras, apmeklējām seno grieķu apmetni - Taurijas Hersonesu. Pāri no tās palikušas vien drupas, bet arī tas derēs. Par laimi, mēs pievienojāmies grupai ar gidu, tāpēc varēja paklausīties, kā tur viss toreiz bija, nevis vienkārši blenzt uz veciem akmeņiem. Diemžēl laika mums nebija, un ekskursija mums beidzās pašā vidū.
https://avva.livejournal.com/2403441.html
https://avva.livejournal.com/2403441.html
Nākamās, pēdējās dienas rītā mēs pamodāmies lietū un vējā. Es nebiju izgulējies, un manas sejas labā puse aizvien vairāk tirpa. Mākoņi pamazām izklīda, bet man kļuva arvien sliktāk: es nevarēju atvērt acis: man šausmīgi gribējās gulēt, viss apkārt bija pārāk spilgts un spieda uz smadzenēm, acis asaroja, galva mēģināja sākt sāpēt (man tā gandrīz nekad nesāp).
