Mēs dzīvojam, kamēr lidojam
Diezgan drīz mēs nonācām Sapā. Es te aiz tīrās garlaicības Lightroomā ar savām līkajām rokām paņirgājos par bildēm. Ceru, ka psihodēliskais krāsojums pārāk netraucēs. Tur, kur tas ir svarīgi stāstījumam, es centos krāsas pārāk nemainīt.
Gandrīz vai intervija, tomēr. Frāzes vietām šķības, bet to jau es teicu dzīvajā, nevis rakstiski.
Kā gāja, tā gāja, bet vilciens sāka tuvoties Lao Kai pilsētai. Cikos tam bija jāpienāk, mēs īsti nezinājām, tāpēc pamodāmies jau ap 5-6 no rīta.
Lao Kai atrodas ziemeļos, blakus - kūrortpilsētiņa Sapa, uz kurieni mēs arī tiecāmies. Gribējām mēs to tāpēc, ka turpat atrodas Vjetnamas augstākais kalns - Fansipans, 3143 metrus augsts. Turp mēs plānojām uzkāpt. Briti no blakus kupejas gan uz ko tādu neatsvēzējās, brauca vienkārši klīst pa apkārtni.
Lai saņemtu vīzu ierodoties, vienā lodziņā jāiesniedz aizpildīti pieteikumi ar bildēm un jāpastāv pie otra, līdz darbinieks uzplečos pamāj ar tavu pasi. Organizācija pieklibo, bet kaut kā jau viņi galā tiek. Es savas aizpildītās anketas un bildes biju aizmirsis bagāžā, bet bagāžas saņemšana seko pēc vīzas saņemšanas.
Tāpēc mēs atdevām trīs pases un divus pieteikumus. Iepriekš biju lasījis, ka tos, kuri bildi neiesniedz, nofotografē ar ziepjutrauku: tā arī izrādījās, bet ne manā gadījumā. Man vienkārši ielika zīmogu pasē bez tādām nevajadzīgām formalitātēm kā pareizi noformēti papīri. Tieši tad man radās aizdomas, ka Vjetnamā viss būs vienkārši un patīkami. Skrienot notikumiem pa priekšu, teikšu, ka praktiski tā arī izrādījās.