Mēs dzīvojam, kamēr lidojam
Я вчера (в воскресенье) обеспечивал программу для записи результатов в забеге на 50 км, этапе кубка мира. Всё прошло хорошо. Ещё рядом был выпускной ДУ, и мы полюбовались на красивых девушек.
Если бы не работал, сам бы бежал, правда на 50, а 10 (там тоже проходило такое).
Šis ir vienkārši apkopojuma raksts ar saitēm uz visiem pārējiem. Iespējams, būs vēl kādas bonusa daļas, bet varbūt arī ne.
Vjetnamā man patika. Mežonīga eksotika, bet tai pat laikā gluži civilizēti un draudzīgi. Visvairāk atmiņā palika vistas embrijs. Bet labas tur ir daudzas un dažādas lietas: cilvēki, kāpiens Fansipanā, Hanoja ar tās kūsājošo ielas dzīvi, izbrauciens ar motobaikiem, Halongas alas. Un ēdiens, atkal jau, nav slikts.
Lidojot atpakaļ, mums arī Varšavā bija vesela diena. Diemžēl lidmašīnā es neizgulējos (atšķirībā no lidojuma turp) un nebiju iepriekš saplānojis, ko tur darīšu, taču viss izvērtās ne tik slikti.
Atlidojām mēs ap kādiem 6 rītā. Nedaudz panīkām Šopēna lidostā, kas ir slikta ar to, ka tajā gandrīz neiespējami atrast rozetes – redzēju kādas trīs uz visu lidostu, un tās pašas tālu no krēsliem. Vienā no tām iespraudu sava aifona lādētāju – pienāca apsargs, paprasīja, vai mans devaisis. Saņēmis apstiprinošu atbildi, pateica, ka viss kārtībā. Cienu – netaisīja lieku aizliegumu birokrātiju bez iemesla, bet savus pienākumus izpildīja.
Mans stāsts tuvojas beigām. Atmiņas karte bija pilna, tāpēc beigās bildēju arvien mazāk un mazāk. Pēdējā dienā Tui mūs aizveda uz glaunu tirdzniecības centru, lai mēs turienes lielveikalā sapirktos eksotisku paiku.
