Vispār es pārsvarā lasīju fantastiku. Klasiku lasīju maz – daļu no skolas programmas, kurai pietika pacietības. Kas attiecas uz citām grāmatām – kādas pagadījās, visādi mēsli parasti, pat vārdus negribu saukt, lai neizblamētos.
Bet tagad, tā kā man sāp plecs, esmu sācis kā buržujs katru dienu baseina vietā iet vannā, labi vēl, ka nav ūdens skaitītāju. Un kamēr guļu vannā, lasu savā Sony Reader klasiku vai ko tamlīdzīgu. Tāpēc rakstīšu pseidorecenzijas. Kāpēc "pseido"? Tāpēc, ka kritiķis no manis nekāds – neko neesmu lasījis, nav ar ko salīdzināt. No otras puses, tas var ienest kādu svaigu skatījumu – es tomēr esmu cilvēks ar pa pusei tehnisku domāšanu, turklāt vēl ateists/materiālists. Noteikti kādam būs interesanti uzzināt, kā tādi cilvēki uztver klasiku, turklāt reizēm vēl stipri māksliniecisku. Ko es ar to domāju, skatieties zemāk.
Vispirms izlasīju Gabriela Garsijas Markesa "Simts gadu vientulības". Šī grāmata ir it kā "kulta", bet visāda pseidoindie/pusglamūrīgā planktona vidē, tāpēc snobi literatūras mīļotāji bieži pret to izturas iecietīgi vai nicīgi. Protams, ne līdz tādai pakāpei kā pret Koelju vai Murakami darbošanos, bet tomēr.
Runa grāmatā ir par vienu gadsimtu Makondo nosauktā ciemata dzīvē un Buendiju ģimenes vēsturi, kas to nodibināja, bet darbība norisinās Dienvidamerikā, aptuveni 19. gadsimtā. Grāmata uzrakstīta diezgan aizraujošā valodā, starp citu, viegli atpazīstamā. Sākumā tā ir gluda un pasakaina, bet uz beigām kļūst skarbāka un, kā man šķita, ne tik eleganta. Varbūt autors to izdarīja tīšām, kas to lai zina.
