Aizmirsu uzrakstīt: pilsētā es vēl meklēju kumīnu. Tā ir garšviela pareizam plovam. (Sk., piemēram, pazīstamā austrumu LiveJournal kulināra Staļika grāmatu “Kazāns, mangals un citi vīriešu prieki”.)
Lai cik dīvaini tas būtu, nekur neatradu, pat hipermārketos. Mums vispār šādām vajadzībām ir īpašs veikals “Garšvielas” (“Специи”, burtiski “garšas vielas”). Taču šī lieliskā iestāde, lai cik muļķīgi tas skanētu, brīvdienās ir slēgta. Turklāt tā atrodas centrālajā ielā, kur īres maksa nebūt nav lēta.
Mēģināju piezvanīt savai tantei, kura labi orientējas augos, bet nevarēju sazvanīt. Toties, kad atnācu pie vecākiem, pajautāju mammai. Viņa ilgi domāja un tikai tad, kad pateicu, ka kumīnu bieži nepareizi sauc par ķimenēm, saprata, ka tās ir “melnās ķimenes”, ko viņa nesen iegādājusies “imunitātes stiprināšanai”. Austrumu zemēs šo garšvielu sauc par zīru, un to ļoti mīlēja pravietis Muhameds (miers viņam).
Eiropas valodās šo garšvielu parasti sauc par ķimenēm šo augu sēklu līdzības dēļ. Kā viņiem izdodas gatavot, ja dažādas lietas sauc vienādi, – nav ne jausmas.