Aiz pēkšņi uzradušā asfalta atklājās pilsētiņa Bolajira (Bolayir).
Starp citu, pa zemesceļu no iepriekšējās daļas mēs turklāt visu laiku braucām augšup – arvien augstāk un augstāk, es jau nodomāju, ka drīz nokļūsim debesīs. Tāpēc, kad tikām līdz pilsētai, dažu minūšu laikā nolaidāmies par kādiem simts metriem. Attiecīgi, ja ceļš nelīkumotu, es būtu varējis pārspēt savu iepriekšējo zvērīgo rekordu – 67 km/h. Neatceros, vai rakstīju, bet tieši tik daudz es izspiedu vienā no iepriekšējiem nobraucieniem dienu iepriekš. Izjūtas – neaizmirstamas. Tas droši vien bija pārgalvīgi un ekstrēmi, bet bija tā vērts. Galu galā – kāpēc gan vispār kaut kur braukt, ja neizklaidēties uz pilnu klapi?
