Mēs dzīvojam, kamēr lidojam
Es bieži rakstu par pilsētu, kurā esmu nodzīvojis 18 no saviem 23 dzīves gadiem – Daugavpili. Un tagad atkal uzrakstīšu, turklāt ne šā tā, bet ar fotogrāfijām, kas sabildētas no ohoho kāda augstuma. Lai atvieglotu izpratnes vienkāršību, var iemest aci arī Vikimapijā. Bildēja Sergejs Perevalovs, bet kurš bija pilots - nezinu. Uz visām fotogrāfijām var uzklikšķināt, oriģināli atrodas myphoto.
Puskilometra attālumā aiz mana loga atrodas dzelzceļa šķirošanas stacija. Tā izskatās šādi (LIELA NOSLODZE!). Mana māja ir garā, rievotā ēka taisnstūra "Ričnet" centrā.
Vasaras naktīs no turienes skan pati labākā ambientā mūzika pasaulē. Tās ir augstas un griezīgas metāliskas skaņas, ko rada vagonu riteņi, bremzējot berzdamies gar sliedēm. Īpaši skaista šī dziesma ir rītausmā — rodas pilnīgas psihodēlijas un nepanesama esības spilgtuma sajūta. Ik pa laikam augstās frekvences mijas ar vidējām — tukšu vagonu dārdoņu un dispečeru spokainajām balsīm. Bet dažreiz tām pievienojas arī tālumā garām braucoša vilciena dobjā dūkoņa. Retumis no privātmāju rajona atskan suņu rejas, nejaušu automašīnu dzinēju troksnis un agro gājēju soļi. Taču kosmiskā riteņu pusčīkstoņa, pusvaids ir ārpus jebkādas konkurences. Tikai nesen sapratu, ka esmu uzaudzis ar šo skaņu. Man tā ir reibinoša un brīnišķīga. Žēl, ka man nav dots vārdos to aprakstīt tā, kā es to dzirdu. Bet ierakstam vajadzīgs labs mikrofons, un nav arī teikts, ka svešinieki sapratīs skaistumu. Tiem, kas audzināti ar Braiena Īno gurdenajām un amorfajām pasāžām, nepatīk īsts, "industriāls" ambients.
Bet ziemā mūzika mazliet pieklust, toties spēcīgi jūtams kas cits. Tā ir smarža. Vielu, ar kurām piesūcina gulšņus, smarža, naftas un mazuta smarža, aiz sliedēm esošo nelielo rūpnīciņu dūmu smarža. Tā ir tikpat asa un griezīga kā tērauda riteņu čīkstēšana pa sliedēm. Nezinātājs to nosauks par rūgtuma pilnu deguma smaku. Bet man tā saviļņo asinis un liek sirdij pukstēt straujāk. Tā ir satraucoša, spēcīga un ļauj sajust Visuma pilnību. Taču izprast tā skaistumu ļauj tikai mana mīļākā mūzika — sliežu mūzika.
Es enciklopēdijā redzēju gleznu "Patiesība", un tā ir lieliska, bet kas gan varēja zināt, ka pārējās nav sliktākas!
Lūkoties augstajā mākslā
Bērnībā es lasīju žurnālu "Tramvajs". Tā tik bija psihodēliska lasāmviela. Es tolaik biju saprātīgs puika, krietni attapīgāks, mierīgāks un labsirdīgāks nekā tagad. Tāpēc sirreālisma pilnie teksti no žurnāla man izraisīja ilgstošu stuporu. Procesors uzkārās, kā mēdz teikt humorists Zadornovs. Toties, mēģinot saprast neaptveramos žurnāla brīnumus, es ieguvu humora izjūtu (cerams) un prasmi uztvert "liriķus" un viņu literāros jociņus. Bet tad es izaugu un sāku rīt iekšā izdevumu, ko kādreiz lasīja mana pieaugusī māsa - žurnālu pusaudžiem ar nosaukumu "Mēs".
Bet tagad labi cilvēki ir noskenējuši un izlikuši "Tramvaju" īpašā mājaslapā. Tiem, kam šis vārds neizraisa saldu nostalģiju, droši vien nav vērts vilkt.
Viņiem es labāk iedošu citātu, lai novērtētu garu.
Kuļas Mēnesszivs smiltīs, bet aizpeldēt nekur nevar.
– Tūlīt mēs viņu izzvejosim, – nopriecājās Panda.
– No kurienes tad jūs mani, khe-khe, izzvejot taisāties, – klepo Mēnesszivs, – ja jūra sen ir izžuvusi? Saule tak, re, kā karsē!
– Vai tad bez ūdens var dzīvot? – brīnās Koļa.
– Nevar, – nopūšas zivs. Bet, re, pielāgojos . . .