Не удалось устроиться на лучшую работу, потому что там ликвидировали должность. Опять депрессия.
2006-10-31
Mēs dzīvojam, kamēr lidojam
Es te noskatījos Manderlay, tas ir, vienas no manām mīļākajām filmām - Dogville - turpinājumu. Starp citu, tur saitē ir daudzlīmeņu ironija, tā ka nepadomājiet neko sliktu.
Kas man sakāms ?
Es nesaprotu cilvēkus, kuri traktē Dogvilu saskaņā ar to, ko redz un dzird, saskaņā ar to, kas notiek uz ekrāna. Ir taču skaidrs, ka režisors netērētu 3 stundas laika, lai sakošļātu skatītājam būtībā vienkāršas lietas. Turklāt izklāsts izskatās pēc skolas mācību grāmatas - vispirms notikums, tad tā izskaidrojums, tad parādītas sekas un pārmaiņas notiekošā dēļ. Ja tas būtu tikai tā, Dogvila nebūtu tik laba filma, kāda tā ir.
Patiesībā tas ir zināms postmodernisma paveids. Parastajā postmodernismā viss izskatās tikai pēc spēles ar simboliem, bet "īstās" jēgas nav. Šeit turpretī notiekošais šķiet pilnīgi loģisks un saprotams, un tam pat var izdomāt vairākus ticamus izskaidrojumus. Pēc tam uztvert to kā morāles lasīšanu, ko arī dara daudzi kritiķi. Bet man personīgi paliek sajūta, ka autors dod iespēju šādi uztvert filmu vienīgi lai pasmietos par naivu skatītāju vai kritiķi. Nav arī tā, ka "filma satur daudz dažādu ideju, par kurām var padomāt". Var, neviens nestrīdas, bet vai vajag? Īstenībā filma iegulst tieši zemapziņā, kad tu pats nesaproti, kādu iespaidu tā atstājusi, bet tās ietekme uz tevi ir reāla un pastāv, lai gan nekādu "īsto" jēgu, kā jau postmodernisma kino pieklājas, tā nesatur. Un šāda filma - tas ir kaut kas ievērības cienīgs. Ja parastajā postmodernismā jauna jēga rodas pateicoties dekonstrukcijai, tad pie Trīra - pateicoties rekonstrukcijai. Atbalstu šādam viedoklim var atrast arī Larsa intervijā vai, lūk, šajā saprotamajā un vienkāršajā rakstā par postmodernismu.
Atgriežoties pie mūsu auniem. "Dogvilā" viss patiešām bija tā, kā es aprakstīju. Bet, lūk, Manderlejā - neesmu pārliecināts. Pats sižets un notikumi ir pārāk vienkārši, lai tajos varētu ielikt to pašu "NLP-kodēšanu", kas ļauj apdullināt jūzeri. No otras puses, smieklīgi pat iedomāties, ka Trīru tiešām interesētu rasisms vai tēma par vergiem, kuri vēlas palikt vergi ("ja tu biji vergs, paliksi tāds uz visu mūžu" - visur postmodernisms). Dabiski, viņš to izmantoja tikai kā būvmateriālu spēlei ar skatītāju. Nepatīkamais slēpjas tajā (kā jau to pamatoti atzīmēja ears_of_tin), ka Trīrs, izmantojot citus "ķieģeļus", būvē to pašu ēku, ko reiz jau ir uzbūvējis. Tā dara visi, par to nav strīdu, un dažkārt sanāk skaisti. Bet no Larsa taču gaidi kaut ko vairāk!
Te atkal parādās postmodernisma izsmējīgais smīns - Trīrs citē pats sevi gan lielās, gan mazās lietās. Piemēram, Dogvilā skatītājs visu laiku domā, ka viņam viss ir skaidrs, un vēl arī balss aizkadrā nostiprina šo iespaidu. Bet nākamajā mirklī situācija pēkšņi mainās. Lai gan tas ir gan loģiski, gan saprotami, gan vairāk vai mazāk paredzami, tomēr ļoti neomulīgi. Un kad Dogvila beidzas, skatītājs atviegloti nopūšas - viņam atkal viss ir skaidrs - lūk, viss beidzies, un basta. Taču līdz ar Manderlejas iznākšanu pēkšņi atklājas, ka atkal viss ir mainījies, un skatītāja prātā jau nostiprinājušos ainu neomulīgi sagrauj, kā tas notika visas pirmās daļas garumā. Tiesa, dīvaini izskatās daži pārspīlējumi tēlu uzvedībā, it īpaši galvenās varones, kura drūmi turpina kāpt uz grābekļiem, krietni vien dabūjusi punus pirmajā daļā.
No otras puses, var gadīties, ka jaunā projekta arhitektūra tomēr ir citāda, bet mēs vienkārši nevaram to saprast, pievēršot uzmanību tikai būvniecības tehnoloģijai. Var gadīties arī tā, ka ears_of_tin nav taisnība, un arhitektūras ansamblis vēl nav pabeigts, un būs vienots tikai parādoties trešajai filmai - ne velti Trīrs ir iecerējis triloģiju.
Secinājums ir šāds - Manderleja ir labs kino, kaut arī vājāks par Dogvilu. Bet ir jāgaida trešā daļa, lai saprastu, ka saprast jau neko tāpat neizdosies.