Tātad, ap kādiem vienpadsmitiem vakarā es saņēmu e-pastu par to, ka vienīgais risinājums, ko man var piedāvāt, ir lidojums caur Madridi uz Lisabonu. Ar katru stundu arvien jautrāk – sākumā mūs vismaz līdz Faru mēģināja dabūt, bet tagad vispār vienkārši uz Lisabonu, kurp mēs nepavisam netiecāmies. Jā, mēs varējām mainīt vietu, kur īrējam auto, un maukt uz Faru paši, bet vēl arī ar pārsēšanos! Es pārbaudīju, un izrādījās, ka uz tiešo reisu 12.50 uz Lisabonu no Berlīnes ar easyJet ir biļetes. Kāpēc gan mums tās nepiedāvā? Mīkla.
Otrais un fināla variants, kas bija dienaskārtībā – nepiekrist nekādiem variantiem, darīt visu pašiem par savu naudu un galu galā saņemt līdz 600 eiro kompensāciju, lai gan ne tuvu uzreiz. Saucās šis punkts refunds and compensations.
Jāsaka, ka visu šo trešu pasliktināja likviditātes krīze. Vienkāršāk sakot, manu karšu mahināciju, remonta un citu neparedzētu izdevumu dēļ es paliku totāli bez naudas uz rokas. Drudžaini mēģināju to atrast, bet, kā zināms, pagaidām Eiropas Komisija vēl nav piespiedusi bankas pārskaitīt naudu Eiropas iekšienē zibenīgi. Nācās staigāt ar pastieptu roku un diedelēt to no draugiem, bet pat tādā gadījumā vajadzēja laiku, lai tā atnāktu. Par laimi, biļetei uz Lisabonu varēju aizņemties no Andreja, bet tur galvenais līdz pirmdienai izvilkt.
Galu galā es nospļāvos uz visu šo Gordija mezglu un pārcirtu to ar norēķinu karti, jo vairāk tāpēc, ka tuvojās pusnakts. Es pasūtīju biļetes ar easyJet un viesnīcu, kuras vestibilā mēs sēdējām. Ja jūs domājat, ka tas ir viss un tālāk viss gāja kā pa sviestu, tad jūs maldāties. Mums jau plāns bija skaidrs, bet, lūk, biedriem pateica, ka viņus vairs nevar uzsēdināt uz to reisu 12.50, ar kuru lidojam mēs. Izrādījās, ka biļetes, ko nopirkām, bija pēdējās, un mēs būtībā piečakarējām paši savus čomus. It kā Vika vēl ietilpa mūsu lidmašīnā, bet tomēr nē. Galu galā divos naktī Andrejam piezvanīja un izsniedza pēdējo lēmumu – visi mūsējie lido ar pārsēšanos Madridē un Lisabonā ierodas ap deviņiem vakarā.
