Digitālais klaidonis

Mēs dzīvojam, kamēr lidojam

Skotija — 6, otrā diena, Pitlohrijas pilsēta

Šausmīgi žēl, bet es nokavēju savu vilcienu uz Bukaresti. Nezinu, kā tā sanāca, atnācu uz peronu laicīgi un pajautāju dzelzceļa darbiniecei, vai tas ir īstais vilciens. Numurs nebija īstais, un viņa teica, ka tas nav īstais, bet, kad vajadzīgais tā arī neatbrauca, es aizgāju uz kasi, un mani atfutbolēja.

Tagad es četras stundas vilkšos pa svētdienas sastrēgumiem, un pat nevaru palikt šeit, Brašovā, jo viesnīcu jau esmu norezervējis.

Neatliek nekas cits kā, saliekušamies deviņos līkumos šaurajā krēslā, turpināt sēriju par Skotiju.

Iepriekšējā ierakstā solīju pastāstīt, kāpēc Fortas dzelzceļa tilts ir tik ažūrs.

Lasīt tālāk →

Skotija — 5, otrā diena, vēl joprojām izbraukšana no Edinburgas

Paskaidrošu, kāpēc es nopirku tūri (pirmo reizi mūžā). Lieta tāda, ka manā plānā bija iekļautas dienas, kad es satiekos ar draugiem. Taču viņu brīvās dienas bija ierobežotas, un plānošana neizvērtās tik gluda, kā gribētos. Sanāca tā, ka man ir trīs brīvas dienas pēc ielidošanas, tad atbrauc Katja no Liverpūles, tad Andrejam ir četras brīvdienas, un man vēl viena vai divas brīvas dienas. Padomājis, sapratu, ka nepaspēšu mierīgā tempā aizbraukt kaut kur tālu. Parasti tūristi, kad grib vairāk skaistuma, raujas uz slaveno Skajas salu vai tālāk uz ziemeļiem. Skotija — nav maza valsts, un turklāt vēl kalnaina, un katrs šāds pārbrauciens aizņem vairākas stundas.

Ko es ceļojumos ienīstu, tas ir variants, kad tu nepārtraukti brauc, steidzies, kavē autobusus vai atbrauc krietni iepriekš, lai paspētu. Galu galā viss ceļojums deģenerējas par nemitīgiem nogurdinošiem pārbraucieniem. Šī iemesla dēļ aicinājumi vizināties ar mašīnu un skatīties viskautko mani nekad nav iedvesmojuši. Tas, ka ceļojumā ir mašīna, ir forši, neviens nestrīdas. Tomēr ir labi nepalaist garām momentu, kad tu tajā pavadi vairāk laika nekā ārpusē. Mani vienmēr ir vilinājušas pastaigas ar kājām un velobraucieni, daba, un tāpēc no plāna apskatīt pēc iespējas vairāk tūrisma atrakciju pēc iespējas ātrāk es atteicos. FOMO — bailes palaist garām visu uz pasaules, tā vispār ir viena no mūsu laika sērgām. To ir izaudzējuši mediji, kuros pastāvīgi atgādina, ka ir cilvēki, lietas un vietas, kas ir pilnīgi brīnišķīgas un ļoti vajadzīgas. Tāpat tas ir cieši savijies ar klipu veida uzmanību, kad cilvēkam intereses pietiek tikai izkāpt no mašīnas, uztaisīt bildītes Instagramam un apsēsties atpakaļ. Pēdējais (Instagrams) tikai padara šo procesu vēl trakāku, uzkarsējot ne jau vēlmi apskatīt pasauli un kaut ko saprast vai pastāstīt citiem. Instagrams uzkurina godkāri, vēlmi pazīmēties, parādīt visiem, ka neesi ar pirkstu taisīts un esi atzīmējis visus ķeksīšus obligāti apmeklējamo vietu sarakstā.

Lasīt tālāk →

Skotija — 4, otrā diena, izbraukšana no Edinburgas

Iepriekšējā sērijā es aizmirsu piebilst kādu interesantu detaļu. Kad es nožāvos zālē un kādu laiku necēlos, no ielas pretējās puses pienāca garāmgājējs un līdzjūtīgi apjautājās, vai ar mani viss ir kārtībā. Es viņam apgalvoju, ka ir bijis arī sliktāk (kas ir taisnība) un ka es it kā varu paiet (kas arī ir taisnība).

Gulēju es slikti. Kāja sāpēja stipri, neskatoties uz zālēm. Pie ārsta uzreiz negāju, cerot uz slaveno "gan jau", un turklāt agri no rīta nākamajā dienā mani gaidīja tūre pa augstieni. Ļoti negribējās no tās šķirties (lai gan, šķietami, palikt bez kājas būtu daudz bēdīgāk). Galu galā es piecēlos pusastoņos no rīta (man neredzēts agrums). Aizkliboju ar laika rezervi uz Rabbies Cafe, kas atrodas ļoti tuvu centram, no kurienes startē tāda paša nosaukuma kompānijas tūres. Kā izrādījās, mikroautobusu tur stāv gandrīz desmits, un pa vienu maršrutu brauc pat vairāki. Man paziņoja šofera-gida vārdu, kas izrādījās Stefans. Onkulis, neliela auguma, pusmūžā, ar rumpja pārpalikumu un matu trūkumu uz paurīša, izrādījās liels joku plēsējs un sāka spridzināt jau no paša starta. Man ir aizdomas, ka gidus tieši tādus arī audzē, vienalga, kur viņi tur vispār rodas.

Lasīt tālāk →

Skotija — 3, pirmā diena, nepatikšana numur viens

Ierosinu skaitīt nepatikšanas — tā mēs sapratīsim, vai tēta teorija ir patiesa. Kā jau nesen rakstīju, pirmais, ko izdarīju Edinburgā, bija falafela salātu iegāde. Salāti, lai neēstu maizītes, no kurām man vajadzētu izvairīties, ja reiz esmu stingri nolēmis notievēt. Kamēr gaidīju pasūtījumu, pārmiju pāris vārdus ar pavisam kārnu un jaunu puisi. Sākumā tas neizdevās, jo viņš rakājās savas būdiņas griestos, meklējot vajadzīgos piederumus: maksa par iestādes niecīgajiem izmēriem. Tiklīdz viņš pabeidza, es uzzināju, ka viņu sauc Ians (vai Iens?). Tā sauca (diemžēl pagātnes izteiksmē) vienu krutu un slavenu skotu rakstnieku — Ianu Benksu. Kurš, cita starpā, ir sarakstījis lielisko un manis ne reizi vien ieteikto romānu ciklu «Kultūra».

Ians mūsu latviskajā lasījumā acīmredzot būtu Jānis. Ians izrādījās skotu tēva un franču mātes dēls. Acīmredzot, skoti ir gatavi uz sazin ko, pat francūzietes sev izraksta, ka tik nebūtu jāsaietas ar angļiem. Protams, mūsdienās tas jau ir tikai jokpilnu vārdu apmaiņu un savstarpējas paķeršanas līmenī. Tomēr gaisā virmo tāda lūk sajūta. Ja sāksies kataklizmas un satricinājumi, skoti angļiem visu atcerēsies, un varbūt pat izstāsies no Lielbritānijas. Varbūt vecas atmiņas vārdā pat sados pa mizu.

Lasīt tālāk →