Kā atceraties, iepriekšējā daļā mēs tikām līdz tuksneša cietajai daļai tieši uz brīnišķīgu saulrietu. Asfalts bija turpat blakus, lai līdz tam nokļūtu, vajadzēja tikai šķērsot dzelzceļu. Es domāju, ka Jordānijā ir tikai viens dzelzceļš – no Ammānas uz Sīriju, bet, iegūglējot, sapratu, ka viens ir pasažieru, bet pie Akabas ir kravas, pa kuru ved fosfātus.
Tumsā izkūlāmies uz šosejas, rēķinoties, ka mums ievajadzēsies vēl kādas pāris stundas, lai tiktu līdz apmeklētāju centram, no kurienes varētu piezvanīt, lai mūs savāc uz nometni. Lieta tāda, ka Vadi Ram tuksnesī nav viesnīcu, ir tikai nakšņošana beduīnu teltīs. Šādu nometņu pa Vadi Ram parku ir izkaisīti desmitiem, katrai gaumei un maciņam.
Dažas no šīm teltīm ir tik greznas, ka nekādu viesnīcu nevajag. Mēs gan rezervējām nometni ne tik glamūrīgu, lai virs gultām būtu baldahīni, bet pēc atsauksmēm gluži ciešamu, saucas Salman Zwaidh camp, īpašnieka vārdā. Nometnes saimnieki sarakstījās ar mums pa epastu jau vairākas dienas iepriekš, lai uzzinātu, kad ieradīsimies, bet jūs jau zināt, ka precīzi paziņot iepriekš mums ir pagrūti, tāpēc es vienkārši pateicu, ka zvanīsim pēc ierašanās, bet būsim droši vien pēc saulrieta.
Tiklīdz mēs uzkabinājām lukturīšus un sākām cītīgi mīt uz augšu, cerot ierasties pēc stundas vai divām, garām pabrauca džips, nobremzēja pie mums, un pēc jums jau pazīstamās jordāniešu paražas šoferītis apjautājās, kurp dodamies. Kaut kas mani darīja uzmanīgu, jo parasti sveiciens skan tā: “Vai jums vajadzīga palīdzība?”. Bet te cilvēks uzreiz prasa, uz kurieni braucam. No noguruma es uzreiz neaptvēru, bet pēc minūtes tomēr apstājos un piegāju pie viņa vēlreiz, bet viņš man tā opā – un rāda mūsu rezervācijas izdruku.
Negaidīti un sasodīti patīkami. Cilvēks braukāja pa nakti šurpu turpu vienkārši tāpēc, ka gribēja mūs sagaidīt – pie kam pat nezināja, kā mēs izskatāmies un kad ieradīsimies, bet tikai to, ka esam uz velosipēdiem. Lūk, tas tik ir serviss pie beduīniem!
