Tā vietā, lai apbrauktu pils kalnu un centru, mēs netīšām ieurbāmies pašā peklē. Raibais un trokšņainais cilvēku un mašīnu pūlis, atkal jau uzmācīgie bērni, ļoti piedūmotais gaiss uzslāņojās uz pusotra kilometra kāpuma noguruma un viegli aizmigloja mums prātu. Mēs jau bijām gandrīz nobraukuši no centra lejā, un no kalna malas redzējām vietu, kur bija jābūt mūsu viesnīcai.
Tomēr te atkal uzspēlēja mans nemierīgais gars, un es maigi, bet uzstājīgi pierunāju Aleksandru tomēr apmeklēt drupas, pilsētas centru un visu to – galu galā būtu muļķīgi vienkārši izbraukt cauri Jordānijai pa šoseju, neredzot nevienu tūrisma apskates objektu vai pilsētu. Lai cik skeptiski es neizturētos pret izreklamētām vietām, daudzas no tām par tādām kļuvušas ne velti. Dažiem cilvēkiem pietiek ar dabu, citiem – ar pilsētām, vēl citi apmierinās ar pludmali, bet es neredzu mākslīgus iemeslus ierobežot sevi ar vieniem vai otriem dzīves jaukumiem, ja ir iespēja nogaršot visu. Vēl jo vairāk, parasti dzīve rit diezgan paredzami un garlaicīgi, un iespēja izrauties no rutīnas negadās nemaz tik bieži.
Mēs atgriezāmies centrā, atradām pils drupas. Lai gan pēc saraksta tās slēdzās ap četriem un mēs atnācām vēlāk, garām skrienošs vīriņš pateica, ka mums ir vēl stunda. Par ieeju paņēma tikai dināru no cilvēka. Pie vārtiem stāvēja policists (vai apsargs?), kurš ar zīmēm parādīja, ka nav vērts vilkt velosipēdus iekšā, labāk atstāt tepat, viņš pieskatīšot. Šajā dienā mēs jau sākām pamazām pierast pie vietējo iedzīvotāju draudzīguma, zemā noziedzības līmeņa un tā, ka viņi neiespringst uz formalitātēm, tāpēc saņēmāmies pamest savus dzelzs rumakus vienkārši tāpat. Man šķiet, ka dažās Eiropas valstīs no to vidus, kas mīl likumu un kārtību, tūrisma atrakcijas darbinieks neuzņemtos risku pieskatīt svešas mantas, baidoties no tiesas prāvas vai citām problēmām.
