Digitālais klaidonis

Ribakovs, protams, iekrita stuporā, kad mūs tā pēkšņi nosēdināja, ielēja tēju un sāka stāstīt, kas viņiem te un kā. Viņš tā arī līdz pat saulrietam īsti nesaprata, kas te notiek, un izjuta dalītas jūtas. Tomēr es ne jau šā tāpat vien apstājos pie šīs mājiņas ar uzrakstu “Al Numeira”. Lieta tāda, ka es atcerējos lasījis mūsu namatēva Viljama profilā, ka šī ir tā pati NGO (nevalstiskā organizācija), kurā viņš ir iesaistīts, un viņš pat sūtīja savu turienes draugu tālruņa numurus, kurus es, par nelaimi, nepierakstīju. Šī organizācija nodarbojas ar ekoapziņas ieviešanu reģiona iedzīvotāju prātos un izglīto, kā pareizi taupīt ūdeni un elektrību, audzēt dārzeņus un augļus ar minimāliem tēriņiem.

Lasīt tālāk →

Iepriekšējā daļa beidzās ar to, ka ap vieniem dienā mēs beidzot bijām nobrieduši sākt mūsu ceļojumu pa pieaugušo modei, nevis vienkārši iesildoties, kā uz robežas. Priekšā mūs gaidīja piecdesmit kilometri, kas jau iepriekš tika apcirpti, pateicoties mistera Ragaja laipnībai. Mēs gan vēl nepaspējām sākt kustību, kad mums pienāca klāt aizdomīgi eiropeiska izskata puisietis. Izsekojot viņa trajektoriju, mēs atklājām brangu velopiekabi, pilnu ar kalnu divriteņiem, kādi 15 vai 20, ne mazāk. Jāsaka, ka līdz šim brīdim mēs Jordānijā bijām redzējuši divriteņus tieši vienu reizi, tāpēc tāds baiku pieplūdums bija patīkams pārsteigums.

Lasīt tālāk →

Pamodāmies mēs ap desmitiem, apēdām maizi, kas bija palikusi pāri no Sašas vakardienas gatavotā ēdiena, un sākām lūgties Nadiram, kurš ar tējas glāzīti rokās priecājās par ainavu aiz loga, lai viņš sazvana Ragaju.
Kurš arī punktuāli ieradās pēc desmit minūtēm. Mēs negaidījām tādu izgājienu no Jordānijas pilsoņa, tāpēc steidzīgi sagrābām somas un skrējām krāmēties iekšā. Misters Ragajs izrādījās tāds pusmūža mierīgs, apaļīgs un plikpaurains vecis, un viņš paskaidroja, ka Ribakovam nāksies sarūmēties, lai, saliekoties deviņos līkumos, ietilptu kopā ar velosipēdu uz nolaistā aizmugurējā sēdekļa.

Lasīt tālāk →