Iepriekšējā daļa beidzās ar to, ka mēs iekāpām autobusā. Ko es aizmirsu pieminēt, ir tas, ka autobuss ir divstāvīgs, kondicionēts, ar pavadoni, kas taisa tēju un kafiju, un pat ar strādājošu tualeti! Pirmo reizi mūžā aizgāju uz tualeti autobusā. Sekojiet līdzi tekstam, šī nebūt nav pēdējā reize, kad šajā braucienā mēs kaut ko redzējām vai darījām pirmo reizi.
Nepaspēja autobuss nobraukt ne trīsdesmit kilometrus, kad apstājās. Bet ne tāpat vien – mums palūdza izkāpt un izkraut mantas. Izrādās, valsts iekšienē ir kontrolpunkti, un tur, lai arī pa roku galam, bet pārbauda ceļiniekus un viņu mantas. Izraēla ir tuvu, un pagaidām jordānieši grib ar to uzturēt normālas attiecības, tāpēc cīnās ar terorismu, kā prot.
Lai kā arī būtu, pārtraukums nebija ilgs. Pa ceļam apstājāmies vēl vairākas reizes – bez īpašiem iemesliem, vienkārši uz pīppauzēm. Tā bija otrā reize no apmēram miljona, kad saskārāmies ar to, ka jordānieši pīpē kā lokomotīves. Vienmēr un visur – pie stūres, postenī, pie kases, bērnu klātbūtnē, mājās, viesnīcas vestibilā, recepcijā, stāvos, un, spriežot pēc piepīpētajiem numuriem – pat tajos, lai gan dažreiz karājas arī aizliedzošas zīmes.
[more[