Īslande ir saprotama un vienkārša valsts, taču tādēļ nekļūst mazāk interesanta un iespaidīga, varbūt pat vēl vairāk.
Gan šīs salas daba, gan cilvēki izraisa un ir izraisījuši milzīgu interesi, un tam ir pamats. Karstie avoti, verdoši dubļu un lavas ezeri, daudzkrāsaini kalni un vulkāni, ko klāj trūcīgs augājs, visuresošās aitas to nogāzēs un nelielie pinkainie zirgi pļavās. Visaptverošs sociālisms un egalitārisms nelielajā 300 tūkst. cilvēku lielajā populācijā, vispārēja vienlīdzība un labklājība, noziedzības, noziedznieku un cietumu neesamība, ikviena nejauši satikta cilvēka tīrais un skaidrais skatiens un prāts. Pastāvīgs 14-16 grādu aukstums vasarā, smidzinošs vai gāzošs lietus, vētras un orkāni. 1000 gadu laikā nemainījusies sennorvēģu valoda ar arhaisko alfabētu, plaukstoša un rūpīgi lolota, lai gan ikviens cilvēks, kurš jaunāks par 60 gadiem, lieliski zina angļu valodu. Praktiski katrs otrais Īslandes iedzīvotājs raksta prozu, dzeju vai spēlē kādā mūzikas grupā.
Liels daudzums ģeotermālo un hidroelektrostaciju, kas nodrošina lētu elektrību, taču jaunu būvēšanai traucē sabiedrība, kura ir pārmērīgi nobažījusies par neskartās Īslandes dabas saglabāšanu. Tajā pašā laikā šī pati sabiedrība pilnīgi mierīgi atbalsta tādu barbarisku nodarbi kā rūpnieciskās vaļu medības – atskaitot īslandiešus, ar to nodarbojas tikai vēl viena tikpat savdabīga valsts – Japāna. Vaļu gaļas ievešana ASV un ES, starp citu, ir kriminālnoziegums, lai gan to tirgo Keblavikas lidostā.
Īslandē atrodas pats senākais no šobrīd Eiropā funkcionējošajiem parlamentiem – Altings. Cik ilgi tas vēl pastāvēs, pateikt nevar – vēlēšanās balso gandrīz 90% cilvēku, un pie šādas līdzdalības un nelielā vēlētāju skaita pilnīgi iespējama ir pāreja uz tiešo demokrātiju, kad cilvēki paši tieši analizē un balso par likumiem.
