Perdons par klikbeitu
Beidzu ar to, ka mēs neticami garšīgi papusdienojām restiķī "Bharat", paskatījāmies uz papagaiļiem un devāmies mājās, likt kopā ričuku. Te problēmu nebija, jo tas nemaz tik ļoti nebija izjaukts. Noņēmu tikai vienu riteni, un stūri pagriezu uz sāniem. Pat pedāļus neskrūvēju nost, pārāk stingri bija iesēdušies. Vienīgais, ka nipeļi man nav ideāli, un piepumpēju tikai ar trešo reizi. Labi, ka draugam bija liels pumpis.
Lai gan jutos apslimis, laist garām atvaļinājumu nedrīkstēja. Nākamajā dienā es saposies izvilku velosipēdu caur šauro kāpņutelpu un devos uz dabas parku La Albufera. Te vērts pieminēt, ka Spānijā, kā zināms, līdz 70. gadiem bija fašisms, un toreiz tā attīstījās lēni. Tagad jau jaunajās mājās ir gan platas kāpņutelpas, gan vietas ričukiem, gan milzīgas terases, gan siltumizolācija, gan dubultie stikli pret troksni un aukstumu. Manam draugam īrētajā hatā sienas ir pa plānu, un es, kā trokšņains cilvēks, droši vien traucēju kaimiņiem. Taisnības labad, bērni stadionā aiz loga sāk fizras stundas dažreiz tieši no astoņiem rītā, un bumboxu iegriezt nekaunas. Ne reizi vien esmu modies no viņu ņemšanās, lai gan guļu ar ausu aizbāžņiem.
Bet nu labi, atgriezīsimies pie izbrauciena. Izbraucu es caur Tūriju (parks upes gultnē), pabraucu garām neiespējamajām zinātnes un mākslas pilsētiņas ēkām, un tiku uz veloceliņa gar jūru, kas veda uz manu mērķi.
