Digitālais klaidonis

Mēs dzīvojam, kamēr lidojam

Portugāle — 14, Ballīte

Atgriezīsimies beidzot pie ballītes. Tā ir iekārtota šādi — samaksā par ieeju fiksētu maksu (mūsu gadījumā 10 eiro). Par to iegūsti iespēju tusēt uz divām skatuvēm un ēst picas, cik vien lien. Tas, protams, ja pietiks pacietības izstāvēt rindu. Picas cep tādās milzīgās malkas krāsnīs un izliek uz akmeņiem alkstošo priekšā. Uz akmeņiem ir blāvi marķēts, kāda veida pica tev ir priekšā: gaļas, zivju vai veģetārā. Turpat aiz letes uz šķīvīša ir arī deserta pica, manuprāt, tā viņiem sanāk vislabāk. Pārējās ir visai viduvējas un mazliet piedegušas, lai gan tajā ir savs šarms — galu galā uz malkas ceptas.

Lasīt tālāk →

Portugāle — 13, Pirmā intermēdija : projekts «Svešinieks»

Oooookei. Tā saka mans mīļākais podkāsteris Sems Heriss, un es, šķiet, aizgūstu viņa manierismus. Tālāk viņš turpina, un parasti izskan vārds "Housekeeping", proti, uzkopšana.

Fiziskajā pasaulē uzkopšana mani gaida pēc atgriešanās, bet tagad veiksim virtuālo. Es ar milzu pūlēm paspēju uz autobusu uz Rīgu, no kurienes rīt lidoju uz Edinburgu. Plāni grandiozi: es tur pavadīšu desmit dienas, bet tālāk gaida Rumānija, kur vēl tikpat daudz, un beigās caur Prāgu atgriezīšos Rīgā.

Lasīt tālāk →

Portugāle — 12, ierašanās uz Friday Happiness Pizza Party

Sen neesmu ņēmis rokās šašku! Remonts pabeigts, darbā nedaudz noskaidrojies, jūtos daudzmaz labi, varu arī pamēģināt.

Jo vairāk tādēļ, ka vietu, kur turpināt, to pašu klifhengeru, es izvēlējos veiksmīgi. Lai arī jūs zinātu, par ko ir runa, atgādināšu, ka iepriekšējā epizode beidzās ar strauju melnā džipa kustību Friday Happiness Pizza Party virzienā. Man pašam personīgi nedaudz negaidīts izrādījās jaunums, ka šī ballīte notiek ārā, turklāt vēl kalnos, kur naktī var būt diezgan auksti. Kas tas par burziņu, man bija tikai pati vispārīgākā saprašana — it kā reivs, un it kā tur cepot picas, ja paspēj laikā. Par laimi, mēs ieradāmies tieši laikā — ap kādiem desmitiem, droši vien. Uzreiz var manīt, ka vietiņa ir topā — turpat blakus pat ātrā uzmetienā noparkoti desmitiem auto, taču skatuvju troksni un gaismas no stāvvietas nedzird, tātad auto desa stiepjas gar ceļu vēl tālāk. Tā arī izrādījās, turklāt vēl piedevām nācās rāpties kalnā, lai nokļūtu pie vārtiem.

Lasīt tālāk →

Portugāle — 11, Kaulu kapela

Atgriezušies piestātnē, mēs aizčāpojām atpakaļ uz Faru centru. Pa ceļam iekūlāmies ziņkārīgo pūlī, kas blenza uz nesaprotamu parādību: divi jauni čalīši ar pudeli bakstīja kaut kādu melnu, viļņainu štruntu. Kā tas mēdz gadīties ar cilvēkiem, mēs nokopējām blenšanu un arī sastingām, pētot nesaprotamo. Paskaidrojumi nebija ilgi jāgaida: blakus stāvošie čaļu čomi trenenēs nekavējās pastāstīt, ka tā ir tāda zivs, ko sauc «Vecas sievietes vagīna». Atvainojās par nosaukumu, bet no dziesmas vārdus ārā neizmetīsi. Starp citu, ņemot vērā, ka šo faktu džeki atkārtoja vairākas reizes, viņiem acīmredzot bija tīrais kaifs nedaudz šokēt tūristus. Taču Iru ar kailām rokām nepaņemsi, viņa pati kam gribi par vagīnu pastāstīs, un šoreiz viss beidzās vien ar jociņiem un asprātībām pretī.

Puse fočeņu - Viki

Lasīt tālāk →