Mēs dzīvojam, kamēr lidojam
Tātad, ar mūsu busiņu, kuru jaunais hipsteris nokristīja par Melno Džipu, mēs aizlidojām līdz Fuzetai. Jaunais — tāpēc, ka 3 gadi, hipsteris — tāpēc, ka ironija, jo braucām mēs ar baltu busiņu, tas ir, nosaukums ir pilnīgs pretstats būtībai.
Šķiet, ka stāsts par ceļojumu līdz šim ir bijis stāsts par birokrātiju un nepatikšanām. Ceru, ka ar šo daļu tas beigsies, un es beidzot varēšu jums pavēstīt par Portugāles jaukumiem.
Tātad, ap kādiem vienpadsmitiem vakarā es saņēmu e-pastu par to, ka vienīgais risinājums, ko man var piedāvāt, ir lidojums caur Madridi uz Lisabonu. Ar katru stundu arvien jautrāk – sākumā mūs vismaz līdz Faru mēģināja dabūt, bet tagad vispār vienkārši uz Lisabonu, kurp mēs nepavisam netiecāmies. Jā, mēs varējām mainīt vietu, kur īrējam auto, un maukt uz Faru paši, bet vēl arī ar pārsēšanos! Es pārbaudīju, un izrādījās, ka uz tiešo reisu 12.50 uz Lisabonu no Berlīnes ar easyJet ir biļetes. Kāpēc gan mums tās nepiedāvā? Mīkla.
Otrais un fināla variants, kas bija dienaskārtībā – nepiekrist nekādiem variantiem, darīt visu pašiem par savu naudu un galu galā saņemt līdz 600 eiro kompensāciju, lai gan ne tuvu uzreiz. Saucās šis punkts refunds and compensations.
Iepriekšējais ieraksts beidzās ar to, ka mēs sēdējām lidostā ar 2.1 zvaigznes reitingu Berlīnē un izbaudījām pavasari un neziņu. Lai novērstu pēdējo, sākām zvanīt Kiwi.
Labi, ka paņēmu līdzi austiņas, jo visas manas iekāpšanas kartes ir telefonā. Lai izsistos līdz dzīvam operatoram, kurš var atrisināt manu jautājumu, sākumā nācās runāt ar robotu. Robots, lops tāds, pieprasīja ne tikai rezervācijas numuru, bet arī pilnu pasažiera vārdu plus dzimšanas datumu.