Mēs dzīvojam, kamēr lidojam
Labi dzejoļi, īpaši šis:
Celies, milzu valsts,
Celies uz nāves cīņu
Ar fašistu tumšo spēku,
Ar pašu, bļad, sevi.
https://magazines.gorky.media/volga/2023/1/novye-stihi-49.html
Nākamajā dienā devāmies apļveida maršrutiņā uz ziemeļiem no Miso, ko, manuprāt, bija uzmeistarojis Garmin maršrutu autoģenerators. Nelielā, kādos 50 km, jo vakarā jau bija jālaiž mājās. Starp citu, kempings bija diezgan jauks, ar lukturīšiem gar taciņām, dušu, grila namiņu un tā tālāk. Nakšņošanas mājiņas gan bija uz pāļiem, un iekšā viss bija ļoti nestabils, bet tas arī bija vienīgais nopietnais mīnuss. Tādas mājiņas bieži taisa bez pamatiem, lai nevajadzētu kārtot visādas sarežģītas atļaujas un taisīt arhitektūras projektus. Bez pamatiem būve skaitās pagaidu, un atļaujas nevajag (vai gandrīz nevajag). Toties saimnieks bija ļoti pieklājīgs un taktisks, gaidīja mūs jau laicīgi, lai gan nedzīvo gluži blakus. Runāja krieviski, ar nelielu akcentu. Kempingu sauc Pullijärve Holiday Park, iesaku. Vietas skaistas, un cena bija 17 eiro par nakti no cilvēka, ļoti budžetīgi. No D-pils jābrauc kādas četras stundas, no Rīgas – trīs. Par sadalīšanos pa mājiņām mums izcēlās strīds. Es kā (viduvējs) "organizators" un cilvēks ar sliktu veselību gribu sev privilēģijas, proti, nakšņot divatā ar draugu. Taču šoferi arī dod lielu ieguldījumu. Un vēl jāņem vērā, ka komandā ir meitenes, un viņām vēlams nakšņot atsevišķi, citādi sanāk neērti. Pēc neliela kašķa mēs metām monētu, un sanāca pa manam. Nākamreiz centīsimies šādas lietas izrunāt jau iepriekš. Katru reizi šādos izbraucienos es mēģinu mazāk strīdēties un lamāties, bet sanāk tā švaki.
Noripinājām mēs tos 48 km ar 300 m kāpumu ātri, jo lielākā daļa gāja pa asfaltu. Man ne pārāk patīk daudz braukāt pa asfaltu. Pēdējā laikā par to domāju, un nolēmu, ka tas kopumā ir saistīts ar manu nepatiku pret lietām, kas ir pārāk nolaizītas, garlaicīgas un parastas. Grozi kā gribi, grunts, smiltis, zāle un pārējais ir daudzveidīgāks un interesantāks. Lai būtu vieglāk braukt, mēģināju piepumpēt riepas, bet tas beidzās slikti. Bezkameru riepa (kurai iekšā nav kameras, gluži kā auto) nolaida gaisu manu neveiklo darbību dēļ. Un ja piepumpēt to var arī ar parasto pumpi, tad uzpumpēt to no nulles var tikai ar kompresoru, kura mums tuvumā nebija. Galu galā mēs tupi ielikām kameru (labi vēl, ka visā komandā atradās vismaz viena) un ripojām tālāk.
Nākamajā dienā izbraucām nelielu apļveida maršrutiņu uz ziemeļiem no Misso, ko, manuprāt, bija uztaisījis Garmin maršrutu autoģenerators. Neliels, kādi 50 km, jo vakarā taču bija jālaiž mājās. Starp citu, kempings bija diezgan mīlīgs, ar lukturīšiem gar taciņām, dušu, grila namiņu un tā tālāk. Nakšņošanas namiņi gan bija uz pāļiem, un iekšā viss ļoti ļodzījās, bet tas ir vienīgais nopietnais mīnuss. Tādus namiņus bieži taisa bez pamatiem, lai nebūtu jāsaņem visādas sarežģītas atļaujas un jāformē arhitektūras projekti. Bez pamatiem būve skaitās pagaidu, un atļaujas nevajag (vai gandrīz nevajag). Toties saimnieks bija ļoti pieklājīgs un taktisks, gaidīja mūs jau laicīgi, lai gan nedzīvo gluži blakus. Runāja krieviski, ar nelielu akcentu. Kempings saucas Pullijärve Holiday Park, iesaku. Vietas skaistas, un cena bija 17 eiro par nakti no cilvēka, ļoti budžetīgi. No D-pils jābrauc stundas četras, no Rīgas – trīs. Par sadalīšanos pa namiņiem mums izcēlās strīds. Es kā (viduvējs) "organizators" un cilvēks ar sliktu veselību gribu sev privilēģijas, proti, nakšņot divatā ar draugu. Bet šoferi arī dod lielu ieguldījumu. Un vēl ir jāņem vērā, ka komandā ir meitenes, un viņām vēlams nakšņot atsevišķi, citādi sanāk neērti. Pēc neliela kašķa mēs metām monētu, un sanāca pa manam. Nākamreiz centīsimies šādas lietas izrunāt jau iepriekš. Katru reizi šādās avantūrās es mēģinu mazāk strīdēties un lamāties, bet sanāk tā ne visai.
Nobraucām mēs 48 km ar 300 m kāpumu ātri, jo lielāko daļu pa asfaltu. Man ne pārāk patīk daudz braukt pa asfaltu. Pēdējā laikā par to domāju un nolēmu, ka kopumā tas saistīts ar manu nepatiku pret lietām, kas ir pārāk pieglaustas, garlaicīgas un parastas. Grozi kā gribi, grunts, smiltis, zāle un pārējais ir daudzveidīgāks un interesantāks. Lai būtu vieglāk braukt, es mēģināju piepumpēt riepas, bet beidzās tas slikti. Bezkameru riepa (kurā iekšā nav kameras, tāpat kā auto) nolaida gaisu manu neveiklo darbību dēļ. Un, ja piepumpēt to var arī ar parastu pumpi, tad uzpumpēt to no nulles var tikai ar kompresoru, kāda mums tuvumā nebija. Galu galā mēs vienkārši ielikām kameru (labi vēl, ka viena atradās uz visu komandu) un ripojām tālāk.
Ja lasījāt iepriekšējās daļas, tad stāstā par braucienu uz Albuferu fonā varējāt pamanīt neticamas, futūristiskas ēkas. Tā ir daļa no Zinātnes un mākslas pilsētiņas, kas izveidota tajā pašā novirzītās Turijas upes gultnē. Pilsētiņā ir okeanārijs, zinātnes muzejs, kupola IMAX kinoteātris un visādas citas štelles. Tās arī izskatās tik stilīgi. Tas tā, runājot par to, ka saskaņā ar pētījumiem lielākā daļa cilvēku dod priekšroku klasiskajai arhitektūrai, nevis visādam modernismam. Varbūt tā arī ir, bet modernisms modernismam brālis nav. Nezinu gan, vai Zinātnes pilsētiņā tas skaitās modernisms, bet saskaņā ar manu stingri nezinātnisko aptauju, cilvēkiem šīs ēkas ļoti patīk, un man arī.
