Pēc Alimova Balkas apmeklējuma (es patiesībā sameloju, ka mēs tur bijām, mēs bijām tai blakus, bet klasiskajā maršrutā nē) mēs ar busiņu devāmies uz Bahčisarajas pilsētas vecpilsētu, lai apmeklētu slaveno hanu pili - Hansaraju.
Bahčisaraja, starp citu, nozīmē "dārzs-pils". Šī pilsēta ir Krimas hanistes galvaspilsēta, kur sēdēja visāda veida hani un haniņi (tas ir, sūdīgi hani, kas slikti pildīja savus pienākumus).
Vārdu sakot, vieni vienīgi šķūņi. Bet es neesmu izlutināts, man šķūnis gāja pie sirds. Pārējie rauca degunus, sak', Itālijā esot labāk. Bet es teikšu tā - nav ko vilkties uz Krimu pēc Itālijas, vajag visu pēc kārtas apgūt, tad arī vilšanās nebūs. Un vispār, ja kultūras artefaktu ir par daudz, iestājas saindēšanās, tāpēc viena pils uz visu braucienu - tieši laikā, bet Itālijā, runā, visa valsts ar tām esot piekrauta.
Hansarajā, starp citu, ir asaru strūklaka, par kuru Puškins uzrakstīja dzejoli. Kolēģi nolēma, ka viņam vietējie oligarhi samaksāja piķi, lai šo šķūni iemūžinātu gadsimtiem. Es jums pa tēmai citēšu fragmentus no poēmas, lai būtu jautrāk.
